Life under construction...

Sirdsmiera trūkst.
nemaz vairs neatceros, kad tas tur pēdējo reizi ir bijis...
Viegluma arī man trūkst, un bezrūpības.

TRŪKST vēl un vēl labas izgulēšanās sajūtas, piederības sajūta, svarīguma sajūta, patīkama satraukuma sajūta, dinamiskā kustība uz augšu ar pozitīvām emocijām, mana dzīvesprieka/

Alkas jau ir pārvērtušās badā. BADS, kuru jau vairs nejūt, tas ir patstvīgais manas dvēseles agregātstāvoklis.

Un brīžiem jau viss ir vienkārši vienalga.
Bet man tā gribas aizbēgt!

Prom no visiem TIEM..

Jāiet gulēt savādāk atkal aizrakņāšos pārāk dziļi sevī. Patstāvīga kustība un pazušana grāmatu kalnos, paldies dievam, attur mani no visa', lauj realitāti laist gar ausīm, lai peld.

Nē, es neļaujos straumei, es sēžu krastā un to vēroju...

Es jau esmu aizmirsusi Tās sajūtas, kādas viņas reiz bija, cilvēka prāts pierod pie visa..

Labprāt tagad paņemtu TO, kas ļauj izslēgt emocijas.