Life under construction...

nu un pasaki man pa kuru laiku mēs visi tā izaugām? un kā viss vareeja tik pēkšņi mainīties, bet galvā tak viss staav pavisam savādāk, atmiņām nav laika izjūtas, jo tās nav kā preces ar derīguma termiņu, tās vnk nenoveco....
Tas kas bija vakar izrādās jau gadi seši pagājuši.....izrādās, ka tu jau sen mani nesveicini un tavā lapā nav saglabājies nevienc manc vārdc, manis vnk tevii vairs nav.....
Un kā tas varēja tā notikt? kad bija, kad klases biedri ar kuriem esi pavadiijis tik daudz laika kopā kļūst par svešiem cilvēkiem, labi ja vēl pasveicina pretīm nākot? Kā var būt ka labākais draugs tagad ir ienaidnieks kgan tik ilgi nav redzeetc un runaatc....
tomēr paliek skumji, lai cik veselais saprātc neteiktu, ka tā vnk pasaulē iekārtoc..... A atmiņas, saka pavisam ko citu.

A tu atceries kā mēs ar tevi toreiz? Nu tad, kad pasaule griezās savādāk, kad mūsu dzīves nebija tikai vienc otram garām braucoši vilcieni, kuriem varbūt pa retai reizei lemtc vienā pieturā satikties....

Es laikam tam visam piešķiru pārāk lielu nozīmi, jo tas tak bij sen un tā vairs nav taisnība....

Bet tik un tā kaut kā skumji.....ka tas vis ir tikai pieraxtīta lapa, kas sen jau kkur pazudusi uz dzīves rakstāmgalda