Life under construction...

Tā sajūta ir vnk neizturama... :(
kāpēc man nav vienalga? tieši tagad taču vajadzētu būt!
Bet nav...

AIZBRAUKT!!! AIZBRAUKT!!! AIZBRAUKT!!!
bet es nevaru... Es gribu, bet nevaru :(
Piesieta pret pašas gribu! Skola mani tei ir piesējusi un nevaru no tās aizbēgt, jo bēgt tagad pāris mēnešus pirms bēģšanas, būtu vnk megastulbi!
es zinu, ka aizbraukšana savā būtībā neko nemainīs, nepadarīs neko labāku, varbūt pat sliktāku...
Taču te es arī nevaru! Un tur būs vieglāk, jo tur pārņem sajūta it kā šī dzīve nav pastāvējusi, un var izdomāt sev pats jaunu dzīvi, un apkārt viss ir jauns! Galvā spiežās tik daudz iespaidu, ka nav laika muļķībām! varbūt tikai reizēm klusumā un tumsā...

Jo kā tā var? nu kā tā var? Un tai pašā laikā, kā tā varu es? Pret visiem kkādiem tur principiem, kuri man agrāk bija kā jūra! Un kas tik man nebija agrāk? Savi viedokļi, principi, maskas un mūri! Bet tagad ir tikai lupata! Es tā lupata!
Bet negribās ne uz priekšu, ne uz atpakaļu!
Ja nu vienīgi aizbēgt! Kā es to vienmēr esmu darījusi! Bēgusi! Jo tikai tas mani var paglābt no lēnas iznīkšanas...

viss vēl joprojām ir sabrucis! Drupas...