Life under construction...

trying to find the wright way...

varbūt man tomēr izdosies visu atrisināt?
nu kādēlj, jo vairāk zini, jo mazāk saproti?

galvā vienmēr tik daudz domu, bet kad tieku līdz rakstīšanai vairs nav palicis nekā...

Principā viss pa vecam...Lai kas notiktu, iekšā jau tāpat nekas nemainās...
es apmēram zinu, kas man ir jāizdara, taču tas vēl nenozīmē, ka to var izdarīt...

reizeem pat bail sametaas no taa cik ljoti man patiik buut vienai un cik loti man neviens nav vajadziigs... buutiibaa jau tas tomeer ir mazliet skumji, taa atsveshinaatiiba

izraadaas, ka mana apkaart esosha pasaule kļūst aizvien pieaugushaaka... es ceru, ka tas nenozīmē, ka tādai jākļūst arī man! Visi sāk pamazām precēties un pasauli papildināt ar maziem bērneļiem... njaaa, a es vinjus atceros pavisam savaadākus - kā kopā skolu bastojām, pa kluso pīpējām un ne tadas vien muļķibas darījām.. A tagad HOPS - PAT NOBRĪNĪTIES NEVARU KĀDOS TEMPOS visi paspēj to visu izdarīt.. :) ne nu man jau prieks... tikai tā jocīgi, ka tas ko darījām vakar- izrādās jau gadi septiņi pagājuši. BAIsI!

Es gan man šķiet tāda pate vien esmu palikusi- nepārāk prātīga...
I WILL NEVER GROW UP...