Life under construction...

vienc uz mani ir dusmigs un otrs arī ...... Bet man nevajag ne vienu ne otru..... kaada maita? Tracina, kad grib iespiest stūrī un tikt ar mani galā...bET AR MANI JAU NEVAR TIKT GALĀ!'lai kādā greznā zelta būrītī mani sprostotu, tas tik un tā beigsies nelabi....
Katram te ir kkaadas tiesības, katram kkādas prasības.... da nu lai ko kāds domātu, es piederu tikai sev!!! cenšos....
A ko es tur varu darīt, es jau nevienam neprasu to lai viss būtu tā kā ir...
Es jau nesūdzos.... vnk zb un konkrēti, un cik ilgi tā var turēt? Un kā cilvēks vispār var iedomāties, ka kāds cilvēks viņam pieder? Pilnīga tumsonība!

un kur tad ir tā taisnība? Kā tas varbūt, ka cilvēka dzīvei jāapraujas 22.gadu vecumā? jā, liktenc un citi BLA BLA BLA, bet tik un tā?

un tad tas smadzenēs nesavietojās un nesavienojās, jo pirms kāda laika vēl viss bija kārtībā, bet tad vienā dienā tu uzzini, ka tā cilvēka nav, jo vienc sasodītc vilciens ir to nobraucis... bet acu priekshā tā seja jau nepazūd...

Vienīgais,ko no sirdz visiem varu ieteikt, pieskatiet un sargājiet cilvēkus, kas ir jums apkārt..... neatstājiet nevienu, kuram tajā brīdī vajag, lai to pieskatītu.....

Viss jau vienmēr notiek ar citiem, tikai ne ar mums, bet laikam jau mēs visi, tomēr esam mirstīgi.....