02:15Georgia on my mind.Mēs kaut kad jūnijā runājām par Grūziju, par asociācijām, ka gribētos turp aizbraukt, aptuveni tā - to smeldzīgās romances izjūtu, nu tā ar dvēseli skaistu un sāpīgu vienlaicīgi, kur tumšas acis un valoda, no kā ādai miljoniem trīsu skrien. Pamatā manī ir divi momenti - mirklis, kad tiek iedegta olimpiskā lāpa, kurā nedaudz eiforiski savienojas visa pasaule, cerība un ticība, par mieru, par vienlīdzību, par vienotību. Bet taipat laikā, pāri Āzijai, cik tur tos kilometrus, kāds - tāda pati radība kā miljardi - nomet bumbu uz kādas ģimenes... jā - ko? mājas, es teikšu - pasaules, viena minūte un pasaule vairs nav, viena un otra un trešā. Te un tagad šai mirklī. Un kā vārdā. Man vienmēr par to jādomā - kamēr es to un to, kaut kur šajā brīdī tas un tas. Īpaši kad ir vai nu ļoti labi, vai nu pavisam dranķīgi. Pirmajā gadījumā tas piezemē, notur pie zemes. Otrajā - palīdz neaiziet. Jau no agras bērnības, tā fiziski izjūtot, sasmaržojot, sadzirdot, kadriem skrienot, veidojot apziņā bildes. Un vakar ziņu sižetā kādas jaunas sievietes tumši izteiksmīgās acis. Palīdziet mums, lūdzu palīdziet - viņa lūdz kameras objektīvā. Tur ir tā lāpa, viņas skatienā, visas pasaules uguns un gaisma. |