nekas nenotiek tāpat... man ir apnicis un reizē nevaru bez tā visa un visiem un dažiem iztikt... vienā vakarā sākas pieauguša cilvēka dzīve, kad jārūpējas pašam par sevi. Tas nebūtu tas ļaunākais, taču apziņa, ka viņu te vairs nav ir biedējoša un zibens ātrumā saraudinoša. Būs labi, visi tā saka... cik reižu jau es nēesmu gaidījusi no citiem šos vārdus, bet tikai šī reize ir nozīmīga... kad notiek kaut kas tāds, tad tikai saprotu cik audz darītu, lai nebūtu šīs sajūtas :) AK, ES :D