Man ir apnicis būt nemanāmai. Man vismaz tā šķita pēdējās pāris stundas. Man ir apnicis, ka kāds, mēģinot pacelt pats savu vērtējumu pats savās acīs, mani noniecina. Tādā gadījumā gribās pasūtīt labi tālu un parādīt/pierādīt, ka esmu vērta ko vairāk. (Šī ir neliela iedziļināšanās iepriekšējā ierakstā) Tā vietā es māju ar galvu un šķietami piekrītu apgalvojumiem, ka, ja nu gadījumā, šīs attiecības pajuks (šādu iespēju nekad neesmu pat apsvērusi, tas ir tikai - ja nu gadījumā...), tad palikšu viena, jo visi normālie vīrieši šādā/tādā vecumā jau ir/būs precējušies un/vai ar bērniem, vīrieši, kuriem ir nauda un izglītība uz tādām kā es nemaz neskatīšoties, jo viņi meklē tādas pašas sievietes (ar naudu, izglītību, ambiciozas, karjeru veidojošas "princeses"), tāpēc steidzīgi vajag precēties (ja reiz nedomājam šķirties) un pēdējais laiks ir domāt par bērniem, jo es jau tāpat neko nedaru (t.i., nemācos). [jāpiemin, ka man ir tikai gandrīz 24] Un vispār - visus tos murgus klausoties atliek tikai secināt, ka visu atlikušo mūžu es strādāšu tur, kur strādāju šobrīd, bez izglītības, bez naudas un šajā pašā pilsētā (jo kur gan citur es likšos-būsim reāli).
Šī bija viena no manām draudzenēm.
Pēc pāris stundām tikos ar citu meiteni, kas mani novērtē (manuprāt, viņa noteikti nav no tām, kura izsaka tukšus glaimus - gribētos tam ticēt), kas iedrošina un ļauj man pašai noticēt, ka es ar visu tikšu galā (tas ir par jaunajiem darba pienākumiem). Manuprāt, viņa man tiešām tic.
Bet, pat ja tie ir tikai tukši vārdi... kas tad ir labāk - Nr 1 vai Nr 2?
Man ir arī pašai savs viedoklis.. Kāpēc tikties ar cilvēku, kurš tevi noniecina? Tā tu pats vari sākt ticēt, ka tiešām neko nevari un neko nesasniegsi. Ja runa ir par augstāko izglītību.. pēc vidusskolas man tiešām pāris gadus slikti palika no domas vien, ka vajadzētu vēl mācīties, taču pēdējā laikā arvien biežāk es par to domāju un interesējos, tomēr tas nav diez ko lēti, lai es tikai mācīšanās pēc ietu un kaut ko mācītos. Gribu izvēlēties ko tādu, ko es tiešām gribēšu darīt, kas mani interesēs, nevis prasīs piespiešanos un izraisīs riebumu. Kaut ko tādu, kas vienkārši būs tās naudas vērts. Savukārt par attiecībām.. mums ir labi. Vienkārši labi. Pēdējā laikā liekās, ka nav obligāti pirkstā jābūt gredzenam kā pierādījumam. Un par bērniem... vēl ir laiks. Vēl ir daudz laika. Tas nu noteikti nav tas, kas jādara pēc grafika un tāpēc, ka būtu "pēdējais laiks" vai "jo ātrāk, jo vieglāk būs".
Lūk, tādēļ man ir ieslēdzies tas "pierādīt pretējo".
