Smēķēšana un kafija ir divas lietas, kas man šķiet baudāmas un tajā pašā laikā lietas, no kā es labprāt atteiktos. Tāda pretruna. Iemesls varētu būt tas, ka patērēju tās lielos daudzumos. Bet nav vēlmes samazināt, ir tikai vēlme atteikties. Pavisam. Iesāku lasīt Alena Karra "Kā viegli atmest smēķēšanu". Grāmatā uzsvars ir nevis uz to, kāpēc būtu jāpārtrauc smēķēt, bet gan, kādi ir smēķētāja aizbildinājumi tam, kāpēc vispār smēķē (vismaz grāmatas sākumā). Trāpīts. Vēl līdz šim nespēju līdz galam atzīt, ka tā patiešām nav. Man patīk smēķēt, es to procesu izbaudu un nemaz negribu atmest - lūk, mans aizbildinājums. Tas kliedē garlaicību - vēl viens aizbildinājums, ko piefiksēju ne pārāk sen. Tas ir īpašs process īpašās vietās, arī ar īpašiem cilvēkiem, atceroties īpašas atmiņas. Tētis atmeta jau pirms vairākiem gadiem, bet vēl tagad viņam reizēm sagribas uzpīpēt esot kādā "tādā" vietā. Godīgi sakot - kaut kāds sviests. Skatos uz uzrakstīto un pati pat nespēju noticēt, ka patiešām tā domāju. Jāpiemin, ka tikko biju uz balkona nokurināt kārtējo cigareti un domāju par to garlaicības kliedēšanu. Vai tiešām man kļuva interesantāk tur izejot, satinoties jakā, un salstot? Neesmu vel tikusi grāmatai pusē, bet jau kaut kas ir prātiņā sagrozījies. Kļūst arvien interesantāk, kā tā iedarbosies uz mani, kad būšu tikusi līdz beigām? Jāpalasa atsauksmes.