 | |
|
Šodien man šķiet, ka tikai katrs pats mēs spējam un varam mainīt savu dzīvi. Un, ja nekas netiek darīts, lai rosinātu pārmaiņas, tad, lūdzu, nevajag čīkstēt, pat vairāk - būtu jābūt kaunam vispār vērt muti vaļā, lai žēlotos. Šis bija jāpieraksta, lai nākamreiz, kad gribēšu pažēlot sevi, cik ļoti man neiet, varētu izlasīt un aizvērties. |
|
| |
|
Rakņāšanās pagātnē var būt ellīgi sāpīga. Un tieši tāpēc nevajag notikumus "nobāzt", lai vēlāk nenāktos no jauna vilkt ārā. Prātīgāk būtu izrunāt, pārdzīvot, iegūt vērtīgas atziņas un aizmirst. [Jā, jā - jau atkal teorija, kas netiek pielietota praksē.] Pārsteidzoši, cik ātri un nemanāmi cilvēki sāpīgos notikumus nolikvidē no savas apziņas. Tomēr to esamība nekur nepazūd. Tāpat pienāks laiks, kad tie no jauna "uzpeldēs". Es to periodiski mēdzu izraisīt pati. Bet tieši šoreiz man šķiet, ka vajag pamēģināt to "izrunāt, pārdzīvot, iegūt atziņas un aizmirst". Tad nu mēģinu nobriest sarunai ar māti, arī tēvu. Taču pagaidām tas izvērstos tikai par vienu lielu pārmetumu virkni. |
|