![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien kaut kāda greiza diena. Vismaz emocionāli. Neaizgāju uz konferenci, kuru vienmēr biju apmeklējusi iepriekšējos četrus gadus. Jūtos kaut kā... ļoti vainīga. Bet tajā pat laikā negribēju iet uz turieni, jo tas būtu liels in yo' face atgādinājums par manām neveiksmēm. Vispār diezgan sen man nav bijusi tik spilgta self hatred diena - neko nemāku, neko nezinu, neko neesmu sasniegusi un nekad arī dzīvē nesasniegšu ū tē tē. Dari vai nedari, skrien vai veģetē, bet tāpat ir sajūta, ka viss stāv uz vietas. Nebiju domājusi, ka šis pasākums izsauks tik spēcīgas emocijas - sen neesmu raudājusi - , bet tas man atgādina arī to, kas mani salauza. Izskatās, ka joprojām neesmu tam pilnībā tikusi pāri.
Nespēju saprast, kas ir labāk, kad tevi lauž dzīve vai citi cilvēki?
No cilvēkiem var izvairīties, no dzīves nevar.