![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jau ilgu laiku domāju, kas tas ir? Nesen tik apjēdzu - dziļa un nebeidzama apātija iekšienē. Dziļāka par jebkuru kanjonu, dibenu vai melno caurumu. Pilnīga nulle. Līnīja ir pilnīgi taisna.
Nē, ārēji šķiet, ka nu tik iešu un darīšu, un mainīšu un ņemšos. Visu, visu, visu. Bet, kad sev pajautāju, ko es patiešām gribu? NEKO. Šie četri burti perfekti apraksta to tukšumu. Patiesībā pilnīgi neko negribu. Tas nav mirkļa bzdings, šī sajūta ir pārāk ilgi uzkavējusies manās prāta dzīlēs. Grūti no tās atbrīvoties kā no košļenes matos. Matus var nogriezt, galvu nē.
Pat dzert negribu. Viss.