![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Piektdiena un neliela daļa šodienas tika pavadīta visai satraucošā zīmē ar jautājumu:"Gaidīt vēl vai doties uz slimnīcu?" Šoreiz tiešām bija pirmā reize, kas mani piemeklēja šādas domas atbilstoši situācijai. Līdz šim nav bijusi nepieciešamība.
Un kur tu rodies, kur ne - paziņas radiniekiem ir bijusi līdzīga situācija. Tikai ar reālu iznākumu, t.i., nonākšanu slimnīcā. Bet galvenais nav tas. Pirms došanās uz slimnīcu viņi izlēma nesaukt ātros, bet paši braukt, kaut arī bija jautājums par izmaksām, ja pats atved, nevis ātrie. Un viņus atšuva slimnīcā. Un tā būtu tieši tā pati slimnīca un speciālists, pie kura es būtu vērsusies, ja nebūtu uzlabojumu.
Es vienkārši domāju, cik tas viss ir absurdi. Cik tālu šajā valstī ir novesti cilvēki. Pat tad, kad ir akūta nepieciešamība un stipras sāpes, cilvēki vēl aizdomāsies par to, kā transportēt cietušo ne jau ērtāk un ātrāk, bet par ko un cik ir jāmaksā šajā situācijā, un tas ļoti bieži rezultējas palīdzības nemeklēšanā. Kad ir runa par veselību un dzīvību, cilvēki Latvijā neuztraucās par iespējamo palīdzības saņemšanu, bet gan pirmā domā prātā ir:"Cik tas maksās? Bet man taču tik daudz nav..." Skumīgi ļoti.
Kā arī situāciju neatvieglo fakts, ka, iespējams, arī es būtu saņēmusi nepaskaidrotu un nepamatotu atteikumu. Parasti uz ārstiem un slimnīcām raugās ar cerību, kas palīdzēs, kad ir problēmas ar veselību, bet Latvijā tu vēl nevari zināt, vai vispār tev kāds palīdzēs.