"Pasaule... Es kāroju ieurbties tajā arvien dziļāk un dziļāk. Manis tajā kļūs arvien vairāk, tās - manī, un tā pamazām, bez pārmērīgas piepūles, mēs kļūsim par vienu. Norīvēsies robežas, sadils apveidi, pazudīs sienas. Es nokrāsošos visās tās krāsās, sākšu runāt visās valodās un balsīs, iegūšu visus veidolus un formas, kļūšu par putnu un akmeni, izsalkušu Kalkutas bērnu un statuju, kas rāmi stāv Veršaļas parkā. Es uziešu sevi lietū, tuksnešos, skudrā, lielpilsētas dunoņā, mākonī... Tikai neko nevajag darīt par varēm, varmācīgi. Visas durvis ir vaļā, tūkstošiem balsu aicina iet iekšā, ak Dievs, vai patiesi kādreiz atkal man klups viršu bezcerība?!"

J.Ivanauskaite "Agnijas maģija"