Vakar ar viņu sarakstoties nespēju valdīt smaidu, laimes smīnus, sirds pukstu nemitīgo sišanos, kuri bija tik ātri un nemitīgi,ka šķita,ka pie vainas ir liela fiziska slodze, domas...ir tik ļoti dīvaina sajūta,ka Tu beidzot spēj satikt kādu , kuram tu šķieti tikpat nozīmīga kā tev viņš...Bez provakācijām, bez nekādām piebildēm viņš pats apgalo, cik gan daudz es viņam nozīmēju.Šī sajūta-vajadzības sajūta, sajūta,ka tu kādam esi nepieciešams, ir tik ļoti burvīga,ka šķiet , ka nekas labāks nespēj uz šīs pasaules būt-laime.Beidzot arī es spēju just šo sajūtu-pilnības sajūtu,ka nekas cits kā viņu nav nepeiciešams, bet kā jau sākoties visam labejam ir arī,kas nomācoši stulbs -
BĻEĢ, ENIJA.KAS NOTIEK AR TEVI? KUCE!NAJUH IZDZĒSIES NO DRAUGIEM.LV?KĀ LAI DABON TEVI ROKĀS?NEĻAUŠU TEV IESLĪGT ŠĪZŌ VIENAI. KAUT TEV NEMAZ NAV NEPIECIEŠAMA MANA UZBĀZĪGĀ SABIEDRĪBA, ES BŪŠU AR TEVI, BĻEĢ.
Kapēc nevar būt tik ļoti labi visu laiku?Kapēc mūžīgi visiem ir kādas problēmas?citu problēmas , tavas problēmas ir arī manas.Mmm.