Visam jābūt kā tam jābūt.Nevēlos vairs dzirdēt nevienu aizkskarošu piezīmi par nevienu.Gribu dzīvot savu privilēģisko dzīvi, dzīvot to tā,lai es jūtu to-tā , lai es jūtu,ka dzīvoju sev nevis tev, vai kādam citam.Gribu smaidīt sev, just sev.
Ir ļoti interesanti uzzināt par cilvēku tik daudz, tai pašā brīdī tik maz pēc tik ilgstošas netikšanās.Laikam vainīga šī neapdomīgā praktiski nelabojamā dzīve-privelēģija dzīvot.Vairs nezini,ko sagaidīt no draugiem, paziņām, cilvēkiem.Viņi mainās ik pēc katras acu aizvēršanas, un pārmet citiem par mainīšanos.Ja es pilnveidoju savu dzīvi, mainoties, tad tas ir slikti kaut vai pats cilvēks pat ptimitīvākās pārmaiņas nedarītu tā,lai viņam paliek sliktāk no tā-tātad..NEUZDROŠINIES.
Nēesmu pārliecināta,ka tas ir kaut kādā saistībā ar cilvēko primitīvo domāšanas stilu vai vienkārši ar neprakstiskmu.Bieži nākas klusībā pasmieties,jo ir mazliet jocīgi , ja kāds apziņa, draugs drīkst teikt,ka es nepazīstu sevi, rīkojos cūcīgi, vai tizli, bet es rīkojos tā tādēļ,ka man gribas-gribēt nozīmēt darīt ko pēc vajadzības. Es sevi pazīstu,ja kāds nevēlas iedziļināties manā personībā, tad tā jau ir viņa problēma, bet viens no vis zemiskākajiem gājieniem ir norādīt cilvēkam uz viņa neprofesioņalitāti svas personības veidošanu. Drausmīgi. Man ir prieks, ka es dzīvoju tā kā man patīk, tā kā es gribu, un mana dzīve nu nekādīgi nav saistībā ar citu cilvēku primitīvismu.