savas četrstūrainās pasaules vismīļākajā nostūrī.

cilvēki dzēruma stāvoklī, protams, mēdz būt ļoti kaitinoši, bet tai pat laikā - ļoti smieklīgi. es nemāku nesmieties, kad man stāsta par mr. Zivi Ozola jaunajā albumā. un vēl vairāk es nemāku nesmieties, kad man pilnā nopietnībā stāsta par čekistiem, kas izspiego sakarā ar ministra maiņu. ja nu čekisti ko jautā - jūs par mani neko nezināt! uz gestapo attiecas tas pats.

man šķiet, ka vairāk par savu lielo lauku māju un tās bēniņiem, es tomēr mīlu savu plašo ģimeni (mūsdienu retums tāda saime). tā tam arī vajag būt. kad mēs visi sabraucam kopā un sēžam ap lielo, sarkano virtuves galdu, rodas mājas sajūta. un kā teica Lāsma - man patīk kā viņi smejās. skaisti smiekli, reizēm dzēruma smiekli, bet mīļi, skaļi, patiesi... ak.

es biju mežā. ir labi apstāties un ieklausīties, kā virs kokiem debesis šķeļ vējš. ir labi tur tā mirklīgi pazust, pat tad, ja zem kājām joprojām sniegs.


"kad izaugsim dzīvosim kopā. Londonas bēniņos. un vēl mums būs liela māja Norvēģijas krastos, kur pret klintīm sitīsies jūra."


{Kur tu esi? es nevaru sagaidīt.}