I've been washing the sand with my ghostly tears.

muļķīgi stāvēt bezvējā un gaidīt, kad pūtīs. muļķīgi spārdīt sniegu, cerot, ka tas pazudīs. un nedaudz muļķīgi visu dienu domāt poetiski. tas ir, domāt par ķiršu ziediem, vīriešu un sieviešu ideāliem, pavasari kā tādu, pavasara un rudens apvienojumu... nu es esmu viens no tiem, kas var īdēt un vaidēt, kamēr vien ziema nepateiks atvadas.
es gribu uz saviem laukiem, pie saviem melnajiem kaķiem, pie saviem dullajiem radiem. gribu uz mirkli neelpot pilsētas gaisu. gribu turienes sejas - nodzertās vai pavisam skaidrās. vienalga. nu, vismaz zināms, ka nedēļas nogalē mani tas viss gaidīs. tik žēl, ka caur sniegu vēl nebūs saziedējušas sniegpulkstenītes. jā, sniegpulkstenītes... turpināšu sapņot.


pagriežu lapu otrādāk, jo man traucē, ka mīma zīmejums lūkojas virsū. skumji lūkojas.