Nezinu,kā iesākt un pabeigt,bet secināju ,ka es kļūstu veca,jebšu-vecāka.
Kaut kas man neļauj būt sev.
Iespējams, tas ir tāpēc,ka esmu uzņēmusies par daudz,ka bail,ka nespēšu pavilkt.
Iespējams,tas tāpēc,ka mana sirds ir kur citur ,bet nespēju to likt lietā,esmu imūna pret pieskārieniem no svešiem gadījumvīriešiem.
Par pārsteigumu sev-neesmu nodarbojusies ar mīlestību veselus 3 mēnešus,un drusku jau paliek vienalga.
Bet es atdotu ļoti daudz,lai tikai pamostoties ieraudzītu viņu sev blakus,viņš latviešu valodā teiktu,lai es viņu samīļoju.Neviena apskāvieni nelīdzinās viņējiem.Viņš ir tik labs vīrietis,tik ļoti,ļoti.
Ar savu BET,kā jau mēs visi.

Ar visu šo pārvākšanos es vairs nespēju tikt līdzi nekam.Viss ir tādā haosā,kurā nu jau vairs nav man vien zināma kārtība.
Nevaru sagaidīt,kad beigsies viss šis murgs.

Man paliek slikti no domām,cik ļoti man vajag "to go and get a life",jo es atzīstu-man pagaidām tālu no dzīves.
Izdzīvošana un primāro vēlmju un vajadzību apmierināšana vien ir.
Es nevēlos strādāt un sapūt Anglijā.Šī nav mana vieta.Vismaz,ne ši pilsēta.Kur ir mana vieta?






Mājas tur,kur sirds.Bail,ka beigu beigās ES būšu tā,kas paliks par bezpajumtnieku.

Man riebj rutīna ,bezdarbība un cilvēku sūdzēšanas,cik sūdīgas ir viņu dzīves.
Jā,jā-patlaban pati neesmu sajūsmā,bet ,man liekas,ka ir laiks celties kājās un virzīties uz priekšu.

Iedod man nedaudz piedzīvojumu,lūdzu.