kušš,
ir radušās nelielas pārdomas par to,kas man ir.Un man liekas,ka man vajag cilvēkus tikai tad,kad man tos vajag.Itkā es būtu kaut kāds tur egoists jobans.Bet tiešām-es pat sāku sajusties vientuļi!Es tak nevaru mūžam mierinājumu gūt veču apskāvienos!
Man vajag cilvēkus,kas vienmēr būs blakus.Un zini?Es tādus savā dzīvē redzu uz vienas rokas saskaitāmus.Konkrēāk-vienu.
Tas ir tik sasodīti smieklīgi-visiem pēkšņi apkārt saradušies draudziņi,un es vienīgā te brīva skraidu apkārt.Es jau pie sirds neko cenšos neņemt,bet šķiet,ka rītdienu gan paņemšu.
(sasodīti gribas pīpēt)

Man šķiet,ka man jāpaplašina paziņu loks,jo tagadējie ir kaut kur mīlas frontē aizplanējuši.nu tad,aizrijieties ar savu laimi!