Laikam teiciens "Veca mīlestība nerūs" tiešām ir patiess.
Lai gan šoreiz to nevar gluži nodefinēt kā mīlestību,jo,kā jau mēs visi zinām,tad man tā mīlas padarīšana ir diezgan jokaina ,arī uzskati par to.
Taču,lai arī cik ilgs laiks nepaietu,un lai arī cik ilgi jau mums būtu citi un citas,kaisle ir palikusi.Un es nenoliedzu,ka man ir patīkami no viņa mutes dzirdēt,ka viņam vienmēr ir prieks un patīkami mani redzēt vai atrasties blakus,pat ar savu otro pusi.Patiesībā,es to nezināju,un viņš bija piedzēries,taču es uz to pievēru acis un atklāju,cik sasodīti labi es tomēr viņu pazīstu.
Pagājušajā gadā man likās,ka nemaz nepazīstu viņu,taču vakar,vakar es piefiksēju,kādus ikdienišķus sīkumus un ieradumus un rakstura iezīmes esmu jau iepazinusi.
Aizdomājos,cik tad labi es pazīstu jūs?

Man otrdien sarunāta tikšanās ar puisi,kas mani jau ir nokaitinājis ar savu nemitīgo vēlēšanos mani beidzot atkal satikt.Jau trīs dienas pēc kārtas viņu apčakarēju un man tiek piedots.
Dīvaini,ka čakarēšana un piekāšana pēdējā laikā man ir tik aktuāla.
Varbūt pat ne dīvaini,bet draņķīgi.
Par šo visu rakstot,gribas klausīties ko niknu.

Uzraku savā datorā Fomina cienīgu mūzikas mapi.
KGP/kill gods people-laikam/intro albumam Necrology man tik ļoti saistās ar 2006. gada braucienu uz Franciju-Holandi-Vāciju.
'What do you want from me?Kill the Priest.'
Vardu sakot-kaut kāds nenoskaidrojams underground reps-hiphops /atšķirt tur neko nemāku/,taču intro tik labs.
'If I die before I`m fake,I pray my soul to hell to take'
Diezgan nejēdzīgi iesāku sarunu ar savu tastatūru,taču,vēlējos to paziņot lauskai.