Laikam teiciens "Veca mīlestība nerūs" tiešām ir patiess.
Lai gan šoreiz to nevar gluži nodefinēt kā mīlestību,jo,kā jau mēs visi zinām,tad man tā mīlas padarīšana ir diezgan jokaina ,arī uzskati par to.
Taču,lai arī cik ilgs laiks nepaietu,un lai arī cik ilgi jau mums būtu citi un citas,kaisle ir palikusi.Un es nenoliedzu,ka man ir patīkami no viņa mutes dzirdēt,ka viņam vienmēr ir prieks un patīkami mani redzēt vai atrasties blakus,pat ar savu otro pusi.Patiesībā,es to nezināju,un viņš bija piedzēries,taču es uz to pievēru acis un atklāju,cik sasodīti labi es tomēr viņu pazīstu.
Pagājušajā gadā man likās,ka nemaz nepazīstu viņu,taču vakar,vakar es piefiksēju,kādus ikdienišķus sīkumus un ieradumus un rakstura iezīmes esmu jau iepazinusi.
Aizdomājos,cik tad labi es pazīstu jūs?