| 10:21a |
22
nolemtība. tas ir kā rēgs vai ēna no kuriem nekādi nevar aizmukt. mēs piedzimstam un šī sajūta nez no kurienes uzrodas, mums neatgriezeniski ir pavēries ceļš uz fascinējošo izgaišanas punktu. kaut kas sairst un pārvēršas tukšumā. prefekti. pastāv, protams, veidi kā censties no šīs sajūtas aizmukt, taču tas jau ir augstākā mēra izmisums. svēti ticēt aizkapa dzīvei, kosmoloģiskiem dvēseles turpinājumiem, reinkarnācijām. tas viss domāts tikai tāpēc, lai cilvēks sevi tik ļoti nemocītu ar nolemtības sajūtu, kura vienmēr ir bijusi viņā, ir arī tagad un nekur nenozudīs līdz ar viņa paša izzušanu. tās ir beigas un aiz šīs barjeras vairs nav nekā. to apjaust ir visgrūtāk un nežēlīgāk.kur paliek nākotne? kāds ir cilvēks, kurš apjautis nolemtības sajūtu un nespēju tur neko izmainīt? varbūt skatiens spogulī spēs uz to atbildēt... |