| miss u |
[Feb. 15th, 2011|11:35 pm] |
| [ | :) + ;) =)) |
| | awake | ] |
| [ | skaņas |
| | PV - Pa pareizām | ] |
Tu man ļoti pietrūksi!
Es nekad neturu ļaunu prātu ilgi, es ātri piedodu un tas man ļauj dzīvot vieglāk.
Un ja tu jautāsi KĀ.. es teikšu ir vieglāk.
Nekad neaizmirsti kas Tu esi, no kurienes nāc un uz kurieni ej.. nekad nemēģini aizbēgt no Sevis, jo tas neizdosies!!
Dzīve ir kā karuselis: viss traucās garām tik strauji un beigās pat nepamani, ka brauciens jau ir galā. Nekad tač' negribas kāpt no tā ārā, jo ir bijis tik 'jautri'..
Piedod par visu, kas ir bijis -slikts.. nezinu vai Tu to vari. Bet dusmās mēs ne vien to pasakām, jo sāp.
Un atceries visu to, kas ir bijis labs.
Tu diezvai izlasīsi šo .. šī tad vēstule vairāk kā man pašam sev.. ( jo man ir tikai viens aktīvs sekotājs (melle) :)
Par to, ka pēc 8 gadam .. pavadītiem gan augšā gan lejā.. es atkal esmu nulles punktā, viss jāsāk no jauna.
Jā, tiešām 8 gadi - 2004.gada 27.februāris bija tā diena vai 28. :) heh.. kad satiku Tevi un to dienu, kuru mēs nolikām par mūsu un ilgu laiku atzīmējām.
Es no sākuma neiemīlējos. Pamazām ar maziem solīšiem tas viss pārtapa lielā lielā - DZĪVĒ, kuru mēs dzīvojām gan mīlot, gan raudot, gan... visādi - visa ir bijis tik daudz.
Es domāju, ka tu padevies, ka biji nogurusi, ka gribi ko jaunu -svaigu un citādāku.. tas ir tikai normāli itkā, bet tas sāp.
Mīlestība aizmiglo acis, es saku, ka mīlu Tevi kāda Tu esi, bet.... daudzas lietas vairs nav tādas -kādas es tās atceros, jo es vienkārši dažkārt atteicos redzēt realitāti un joprojām dzīvoju ilūzijās.
Tu ar lielo burtu es rakstu, jo Tu vienmēr man esi rakstījusi Tu ar lielo :p
Par to kā mēs viens otram esam izmainījuši dzīves... Tagad gan viens, kaut kur Holandē.. ar cēliem sapņiem un mēķiem.
Jocīga sajūta.. tikko paskatījos, ko esmu rakstījis 2004.gada 2.martā: http://klab.lv/users/erny/2004/03/02/ -- nesen biju Ventspilī.
Heh, tiešām no nulles, jo mūzika skan tā pati.
People never change - dr.House
Piekrītu, mēs tikai uzkrājam dzīves pieredzi un gudrību... un tā visu mūžu...
Man nojuka viss.. gan domas, gan plāni, gan sapņi... viss jāsāk no jauna - un tā būs labāk, jo tas man tomēr liek mainīties. Darīt lietas un censties priekš sevis.
Savu sirdi likšu tikai tajās rokās, kuras man dos pretim tieši to pašu.
Heh, bet mēs jau zinām kā ir ar to mīlestību... akli.
Tu man pietrūksti .. liels robs ir izrauts no manis un tas tik drīz nesadzīs.
Iešu gulēt, jo rakstot šīs rindas man cauri galvai izskrēja miljons domas... būs labi.
...Prāta vētra :)
Kaut kur tur, kur var uguni kurt
Ir tumšs, un guļu viens bez lāpām
Muktu prom, bet tās atmiņas tur
Par to, kā kopā aizmigām kāpās
Un kā viens otru mēs turējām
Tik cieši līdz mums pirksti kļuva zili
Tad vienā mirklī viss, ko mūrējām
Sabruka kā smilšu pilis...
Es tak esmu romantisks :)) bet tā es iekšēji jūtos.
Jau kuro lapu nākas saburzīt
Un mest ar spēku kurvi stūrī
Cik grūti gan jūtām ir pēdas dzīt
Un noķert tās kā putniņu būrī
Tad uzlikt uz lapas, lai aizlido vēsts
Un sasniedz tevi rīt vai parīt
Un tagad, pirms kārtējo vēstuli plēst
Es pārlasu, kas tajā ir svarīgs
Vēl ceļa galā gaisma blāva
Un viss, kas bijis, ir malā nolikts
Kā divi kalni pretī stāvam
Bet kādam taču jāsper pirmais solis |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}