Nē es tomēr neesmu vēl aizgājis gulēt, jo mani nomoka viens jautājums, bet kamēr rakstu šo, es jau paspēju aizmirst kāds tas bija. Ak, jā biju aizdomājis, kāpēc es vispār grubu skatīties tos sasodītos Simpsonus. Jo man īsti nebija cita veida kā atpūtijāt savu sasodīto pauri. Valsts pamatīgas centralizācijas laikā manā miestā vairs neviens nav palicis ar ko pat iziet iečillot ārā. Un vispār esmu aizdomājies, ka man nemaz nav draugi - ir vai vai nu tuvinieki, vai arī paziņas, kurus par īstiem draugiem tā nemaz nevar nosaukt.
Man šķiet šāda situācija dara cilvēku nestabilu - it īpaši, pārmaiņu brīžos, kad kolēģi ir tālāk no tevis (atvaļinājums, brīvlaiks utt.) Bet šķiet šodien es šo teorētisko hipotēzi nedz esmu spējīgs noliegt nedz apstirpināt. Vot rīt es piecelšos un skaidrā prātā izlasīšu šo. Un tad arī mēģināšu patiekt vai,pirmkārt, draugi ir cilvēkiem vidusšķira starp tuviniekiem un paziņām, un ja jā, tad vai tas dod cilvēkam kaut kādu drošības sajūtu pret dažādiem saociāliem satricinājumiem (piem., vientulību). Uzrakstot, to otru reizi - šķiet, ka atbilde ir jā!

Bet tik un tā negribu neko sasteigt. Un pat ja gribu, tomēr pašam kļūst interesatni par to padomāt un vispār kas pie velna ir draugi? Vai cilvēku kuru es reiz divos mēnēšos satieku dzīvē,es varu saukt par draugu. Ai, bet tas jau ir cits jautājums. Labāk koncentrēties uz iepriekšējo diskusiju.

Screw You guys!
Ka nav, ta nav. Es eju gulēt! Iešu gulēt, jo nevaru atrast kur par brīvu var skatīties Simpsonu sērijas. Youtube šķiet sen vairs nepiedāvā pilno raidījumu pakalpojumus. Laikam atkal esmu kaut ko stipri nokavējis. Stulbie mani ieradumi, kas izodlē no visiem pārējiem.

Man besī ka cilvēki nevar būt patiesi un otram cilvēkam neieņemamas lietas. Mani tas kaitina. Cilvēkiem taču vajadzētu būt atklātiem, bet tā vietā viņi mēģina melot netikai paši sev bet arī citiem, lai pēc iespējas vairākiem izpatiktu. Man, kuram augstākā vērtībā ir atklātums, lai arī nepieņemams man pašam, tomēr atklātums. Es labāk paciešu cilvēku kurš atklāti pasaka savas jūtas, nekā cilvēks, kurš mēģina izpatikt vairākiem, lai tik iespējami vairāk dzīvotu saskaņā ar vairāk idejām un cilvēku raksturiem.

Jo man liekas, ja Tevi kaut kas neaptmierina vai nepatīk - to var izskaidorot otram tā lai viņš to pieņem, nav gluži jāmelo.

Current Mood: blank

Man šodien ir štuks.

Es šodien sākšu veidot savu labo darbu sarakstu. Tā būs tāda kā zīmēšanas maziem labiem darbiem, kurus esmu paveicis, nesaņemot un visdziļākajā zemaziņā i nemaz nekārojot iegūt nebūt kādu atlīdzību (materiālu, nemateriālu? whatever! Neskaitās un viss)
Kapēc es to daru? Tas ir divu iemslu dēļ:
Man šķiet es darīšu sevi labāku un uzmetot aci savam sarksiņam es redzēšu cik sen un kā es pēdējo reizi ar savu dzīvi esmu kādam radījis ja negluži laimi, prieku, tad varbūt daļu no tā vai arī kaut nedaudz esmu licis cilvēkam justies labāk. Turpretī ja, es pamnīšu ilgu laiku nekas labs izdarīts, tad tas man tikai būs stimuls izdarīt ko tādu - foršu. Nu, ka tu pēc tam saproti, ka dzīve tomēr ir skaista.

Un tā tad šodien es izdarīju
1)Atobusā konduktorei no savas augstās sēžamvietas nokrita saišķīts ar krustvārdu mīklām. A, es paņēmu un salasīju. Un viņa pēc tam kļuva laipna kā maija saulīte. Sīkums, bet patīkami.
2)Es šodien arī aizbraucu draugam līdzi uz "Alfu" nopirkt basketbola bumbu, lai arī tikko biju atpēries no turienes un bija pamatīgs besis, bet neskatoties uz to, zinot, ka draudziņam dzīve pēdējā laikā vientuļa, aizbraucu, parunājos un atbraucu. Bija ok!
3)Vēl es kopmītņu kolēģi iepriecināju ar Mītvas aliņu. Šie bija dikti priecīgi. Tas man neprasīja daudz un pilnīgi noteikti, neiegūšu neko ne materiālu, ne garīgu atpakaļ, jo viņa nebūs tāda iespēja man atlīdzināt (he :)), jo no rītdienas es pazūdu uz kādu nenoteiktu laiku no viņa acīm.

Es gribēju vēl daudzas lietas darīt, bet biju pārāk aizņemts ar laiku sev. Egoists.