Ar Tevi, Dievs un B-o, ir tik labi... :)Ap pusdienlaiku izgāju nedaudz pastaigāties, paņēmu līdzi mazo zilo B-o grāmatiņu, ko palasīt.
Aizgāju līdz ceļa līkumam, apsēdos netālu no priedītes un pirms tam nolēmu uzņemt dažas fotogrāfijas - man ir visai maz savu fotogrāfiju.
Sāku fotografēt ar viedo. Skatos - kaut kādas ne tādas bildes, man īsti nepatīk, kā es tajās izskatos..
Tad lūdzu - Dievs, parādi man, cik es patiesībā esmu skaista. Un tad... Sākās kaut kādas savādākas bildes - daudz skaistākas. Un vēl - mani iekšēji pārņēma ļoti laba sajūta - sirdī zināju, tā bija Dieva klātbūtne. Man iekšēji kļuva tik jauki un patīkami - iekšēji mani piepildīja kaut kas tik labs...
Paldies :)
Bet tad - garām mūsu ceļam lēni pabrauca sarkans busiņš, tad pēc kāda gabaliņa piestāja un sāka dzīties atpakaļ. Es nolēmu palikt turpat. Tas pabrauca garām - iekšā sēdēja onkulītis un tanti platmalē - un devās uz māju pusi. Nu ko, piezvanīju un pabrīdināju, ja nu pusdienas nomidzis. Atpakaļ braucot viņi arī neapstājās, lai gan parasti kāds pietur un uzdod jautājumus. Man palūdza aiziet līdz lielceļam un aizlikt šķērskoku, jo griboties mieru no negaidītiem viesiem. Kolīdz biju to izdarījusi un atrados atkal tajā pašā vietā, vēl kāda mašīna pieturēja pie mūsu celiņa. Šoreiz stāvēja un domāja - braukt iekšā vai nebraukt. Pēc laba laika, pieņēmuši otro variantu savam lēmumam, otrējie aizbrauca.
Arī šeit man ir par ko pateikties - es gribēju netraucēti pavadīt laiku :)