Šo rītu veltīju visādiem mājasdarbiem, tad velotrenažieris un pāris īsas vēstules, un tad plānotās zīmēšanas vietā - kartupeļu mizošana un zupas taisīšana, ko es nepavisam - nu nepavisam! - negribēju darīt! Tāpēc arī darīju to nelabprāt, ar neapmierinātību un iekšēju protestu, jo tā laikā, protams, pamazām kļuva tumšāks, vairs nebija tik laba dienasgaisma no austrumu loga gleznošanai. Biju neapmierināta! Atnākot no pagraba, nometu kā pagadās bateriju un tā nenoturējās uz galda, noripoja lejā un saplīsa. Lūk, samaksa par manis piespiešanu!
Kad uzzināju, ka tā vairs nebūs īsti lietojama (vairs laikam nebūs uzlādējama), man, protams, kļuva žēl, ka tā noticis manas dumpīgās attieksmes, izņēmuma kārtas apstākļu nepieņemšanas un mierīgas zupas netaisīšanas dēļ. Vakarā centos to salīmēt, bet tas neizrādījās risinājums.
Secinājums? Kaut mazliet pieaugt lēnprātībā - nespert zemes gaisā un neļauties tik tādai neapmierinātībai.

Piedodiet man..

Dieviņ, samīļo mani un palīdzi man sev piedot šo dusmu uzņemšanu sevī, kas nedeva itin nekā laba..