kaprīzes

Ah, es varu tikai smagi nopūsties, nē, patiesībā man gribas šovakar ar kādu par to parunāt. Ar kādu, kurš mani saliktu atpakaļ pa plauktiņiem.Nu lūdzu.
šovakar piespiedu kārtā pati piesēdos pie čello, lai beidzot to ieskandinātu nevis tikai gurķotos. Respektīvi - lai kārtīgi pieķertos kāda skaņdarba izstrādā. Mans upuris - Faurē "Elēģija". Es neticēju, ka tas vispār vēl ir iespējams, bet es iekritu transā. Kā agrāk. Tā, ka galva reibst un gribas no krēsla krist. Tā, ka pirksti paši dara, nekontrolēti. Mūzika plūst no čello un ieplūst manī. Patiesībā viss sākas galvā, jā, tieši tā.

[ skaņdarba links, interesentiem: http://www.youtube.com/watch?v=NhTqkl_RjTs ]

Es laikam esmu izrāvusi krietnu gabalu savas sirds ārā, toreiz, pirms pusotra gada, kad apsolījos sev, ka pēdējoreiz, ka viss. Pirms 25 es tam štrumentam klāt nesēdīšos, ka tas ir pārāk sāpīgi, ka tas noved mani pie pašiznīcības, bet. Bet! Sasodīts. Manī visu šo brīvo gadu ir bijusi nu tāda neizmantotā garīgā enerģija! Sasodīts! Es pilnīgi jūtu, kā brutāli biju sevi mocījusi. Un zinu, cik sasodīti sāpīgi būs atkal atsākt. Kaut jel uz diviem mēnešiem.

Es mīlu mūziku, vienmēr esmu mīlējusi. Bet ir kāds, ko mīlu tikpat ļoti.
Jā, es taču nebiju sajutusi to piepildījumu tik sen, bet šī vasara manī atgrieza dzīvību. Nu arī es varu raudāt, klausoties Sensānsa "Gulbi", es atkal varu kost apakšlūpā aiz tā, kā man sāp, kā kremt.
Kaut es vēl joprojām būtu maza meitene, kas tumšos rudens vakaros rod mierinājumu drastiski mācoties mūziku.
Cik ļoti gan es esmu sevi savažojusi pa šo laiku. Sasodīts, cik ļoti!

Jā, Santa, kura vienmēr zina, ko grib. Santa, kura dara, dara, dara. Santa, kura nejūt.
Pie velna.
Jūt!
Paldies Tev.