Nolaizi manu ausi

Vientuļie cilveki ir ļoti jocīgi. Pilni ar negācijām un bieži lieto vārdu "nepatīk". Tieši tāpēc man nav īstu draudzeņu ar ko aiziet iedzer uz vella paraušanu. Tās kuras ir vienas, nekur nevēlas doties, jo viņām nekas nepatīk un nav gana labs, bet tās kuras ir kopā ar kādu, tām vienkārši neatliek laika brīvībai.
Un ir vēl - Es. Staroju un gaidu.

Ļoti gribās pīpēt, bet nav ko. Jādzer kafija,

Veselu metru nogāju būdama pilnīgā nesapratnē par apkārt notokošo.
Cilvēki, kā jūs mākat dzīvot?

Es laikam aiz nesapratnes kur likt savas mīlas mokas, aiziešu nopirkt jaunus zābakus.
Atdotu visu, lai es ar saviem jaunajiem zābakiem varētu ievirpuļot iekšā tevī.

Kāpēc viņš mani meklē? Kā suns izošņājis manas pēdas, tagad piespiedis pie sienas liek klausīties viņa bēdās, ar varu viņš raud manu uz pleca un domā, ka es neko nejūtu.
Un man nekas neatliek kā klusiņām, klusiņām piezagties, glaudot pa spalvai pieradināt viņu pie sevis.
Kaut nu izdotos.

kā pelējums uz melleņu ievārijuma

Kāpēc nekas vairs neiedvesmo un neiepriecina?
Kāpēc nav pie kā pieķerties un ar ko aizrauties?
Kāpēc visi šķietamie draugi liekās vai nu tukši egoisti, vai nožēlojami žūpas?
Jāņus vairāk nesvinēšu un dzeršu tikai bezalkoholisko alu.

Svešā mājā, pie sveša rakstāmgalda ēdot svešu olu kulteni.
Kunkulis vēderā un sapnis par mellenēm nepamet.

Paņemu bļodiņu ar saulespuķu sēklām, eju uz balkona sauli sarīties.
Varbūt tomēr labāk ielēkt dīķī un noskaloties?
Vai vismaz vannā..

Nekad, nekad nemīlēšu cilvēkus.

Es apraku divas mušas puķupodā.
Viņām, muļķēm, patika dzīvot.