lūk
vakar mani ielika mašīnā, aizstūma uz laukiem, nolika klubkrēslā un visulaiku padeva mazas glāzītes ar brūnu šķidrumu. ja tā kāja nesmelgtu un nesāpētu, šī pienešanas-, 'vai Tev vēl kaut ko vajag'-, 'austra var pantiņu neskaitīt'- būšana patiktu.
joki

un ja atnāks ziemassvētki, es viņiem iedošu žetonu. tik klusi un mierīgi pielavīties!!!

vienīgais, ko es es neesmu iemācījusies un laikam arī nekad neiemācīšos, ir nejukt prātā, ir nebēdāties, ir mācēt pieņemt lietas, kuras - izdomātas un izlolotas - nepiepildās

šis gads ir bijis tā kā bišku par daudz. gradāciju ziņā ļoti ļoti ņemams vērā.
iemācījos zaudēt telpu, vidi un draugus, iemācījos atteikties pati no saviem mīļiem un ļoti, iemācījos atmest bailes un skriet melnā caurumā, iemācījos atrast pašu labāko, iemācījos (vēl mācos) tikt ar sevi galā

smieklīgi, kā es pirms ziemassvētkos atkal ielecu eovinas žurnālā. un te joprojām viss ir mans..

kad es izaugšu pietiekami liela, lai nepieliptu pie ekrāna katru reizi, ieraugot sex & the city?

ja neiet, tad neiet, ne? tas tikai tāpēc, ka es nevaru līdz baznīcai aizklibot, ja? tas tāpēc, ka ar karti skrēju pie kompja pirkt lidbiļetes pašā ziemassvētku vakarā, ja? tas tāpēc, ka es nevaru cept piparkūkas, jo cepetis vēl cepas, ja?
nu tad kāpēc man vajadzēja aizķerties aiz sliekšņa un nokrist ar visu svaru uz ceļa?