nu re, viss ir aiz muguras un stresa nav.
un nebija arī, tāpēc par pirmā lampu drudža pārdzīvošanu nav ne runas.
tikai pēdējā pusstundā atcerējos, ka neko neesmu ēdusi un likās, ka visa latvija dzird manu vēdera burkšķēšanu.

vakar vakarā sāku skaitīt stundas.

un tad uznāk lērums nepamatotu skumju. tādu kā dzimšanas dienās vai rītos pēc tām
varu sevi skrāpēt ar baložiem līdz nemaņai
varu dzert un varu arī nedzert
gribas apkārt bardaku tik skaļu, ka nedzirdēt sevi
bet es mazgāju drēbes, krāsoju matus un kārtoju vecos eksāmenu pierakstus

eu, negribas pīpēt

tomēr uzpīpēju, bet ne sūda nelīdz
varbūt nav kam līdzēt
tāda iespēja arī pastāv