šodiena ir viena riktīga diena. ja vakardiena bija tikai, lai būtu, tad šodiena ir tikai, lai darītu.
nu ko, norāvām jumtu piektdien? ai, nē, norāvām sestdienas rītā ar elīzu un melnā kaķa plastmasas aliņiem pie vācijas vēstniecības, brīvības pieminekļa un koku alejā. un vēl, protams, nebeidzamā spriņģošana pa klubu visas nakts garumā, kad, roku uz sirds liekot, labi ja kādas piecas dejas sadancāju.
man klubu vasarā nevajadzēs, bet es priecātos par domu, ka viņš ir.
man tik daudz ko vasarā nevajadzēs, jo vasara ir laiks, kad teikt un rādīt, un stāstīt par visu piedzīvoto. labāk, lai nekas nenotiek. nu jūlijā, es domāju. par augustu - tur ir pavisam cits stāsts.

mani ieslēdza redakcijā. nejauši, protams, bet es paspēju izdomāt, ka mani rīt no rīta atradīs nomirušu, taisot raidījumu un es kļūšu par jaunākā karjerista simbolu uz mūžiem

dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.

mana diena nav par radio, bet ir par sajukumiem. sajaucu visu, ko varēju, bet kļūdas ir tikai kļūdas tad, ja nonāk plašākai apskatei. tagad es tikai viena pati varu par sevi ņirgāties.

es atnāču šeitpirms vienpadsmitiem.
es esju prom pirms deviņiem.
malacīts