pagalmos ir miers, pagalmos ir miers

ar visplikāko kleitiņu devos riteņot pa pārdaugavas pagalmiem. ceriņi un liepas sitas sejā, šausmīgs karstums un mušu sīkoņa. un tad doma par ab dambi, mīšanās turp un lielās lietusgāzes sagaidīšana zem egles. izmirkums līdz aizkuņģa dziedzerim un vēl tikšanās ar garīgi nelīdzsvarotu puisi, kurš man attēloja londonas vilcienu staciju trokšņus un uz ceļiem dziedāja laura reinika sirds sadeg neparasti

vakar manas pērles sapiņķerējās ar melnajām krellēm. tik ļoti sapiņķerējās, ka nācās pārgriezt.
rezultāts - visa istabas grīda ir baltos un melnos ripuļos, kuri spītīgi līp pie kājām un neļauj dzīvot.
savākt, varbūt?

un vēl, ne tikai pārdaugavas ielas bija mans plāns, bet arī velo celiņa olimpija-jūrmala iepazīšana (kaut drusku)
smejies vai nē, es pazaudējos. celiņš pazuda un es trāpījos pārdaugavas pagalmos

//netā es neatradu nevienu karti, kur būtu iezīmēts, ka lūk, šeit un šeit ir celiņš. uzskatāmāk, lūdzu!!!