vājprātīgais karstums bija lielisks attaisnojums jaunas, ļoti knapas kleitiņas pirmajai pārbaudei ielās.
sākums - forši, karsti nav, mugura sauļojas, gribas iet tā lēni, kustināt gurnus, nu tādā čikšu veidā..
vēlāk tiek pamanīta kleitas opcija padoties vējam un strauji "pūsties uz augšu", kā rezultātā pusi ceļa līdz rimi nācās kleitu nedaudz pieturēt. atpakaļ ceļā radās sarežģījumi, jo rokas tika noslogotas pirkumu maisu dēļ. īpaši ekstrēms bija bankomāta apmeklējums, kurš nelietīgi atradās uz stūra - vēju krustpunktā. gan jau pīpinošās mašīnas ir gana labs mājiens uz jautājumu - vai kleitas apakšdaļu vējš uzpūta līdz degunam?
stāsta morāle -
nevajag jaunas kleitas!
:)