nedaudz par īsu
13 March 2006 @ 07:44 pm
 
šodien pa dienu zvanīju vienai čellistei. nekad nebiju ar viņu runājusi, ne redzējusi, tāpēc laipni stādijos priekšā, izstāstīju savu bēdu (dikti ātri vajag sarunāt divus čellistus uz vienu koncertu) un .. viņa nometa klausuli. sakliedzu uz apkārtstāvošajiem cilvēkiem par šausmām, ka nevar sarunāt nevienu spēlētāju, un vēl viena -še Tev!- nomet klausuli.
tikko man viņa zvana. paceļu, otrā puše vīrietis.
šis, lūk, šodien aizmirsis telefonu mājās, pa dienu uz manu zvanu atbildējusi viņa sieva, un tagad viņš gribot zināt, kas tās par šausmīgām rupjībām, ko esmu viņa "kundzei" sastāstījusi! kā es uzdrošinos klārēt neķītrības latviešu valodā, skaidri zinot, ka sievai ar latviešu valodu švaki? mājās esot bijis riktīgs skandāls, jaukā sieviņa paziņojusi, ka vēlas šķirties, un šīs bēdas gulstas tikai uz maniem pleciem. vai man sagādājot prieku ieviest nesaskaņas laimīgu pāru dzīvē?
ō
jautājums. kas ir neķītrāks - mans uzvārds vai arī vārdu salikums "variācijas diviem čelliem?

:)
 
 
troksnis: hospitāļu iela - lūdzējs