atceros lielo, parasti vasaras beigās izremontēto sporta zāli, kur ļoti neveikli sadzīvoja zaļais, zilais ar zilganzaļo un dzelteno, atceros ģerbtuves, vienmēr pēcpusdienā pilnas ar sauli caur mākslīgās vitrāžas logu, kur ventilācija niecīga, kur dušas atgādināja rūsas karaļvalsti ar lieliem mitruma procentiem, atceros trepes no ģērbtuvēm uz zāli, kur bērnībā slidinājos pa rokturi, bet vidusskolā biju liela un gāju apzinīgi.

atceros, ka mūsu stundas bija otrdienas pēcpusdienā, parasti tad iepeldēja daži (vai vairāki) basketbolu spēlēt griboši puikas. kas tā bija par laimi, ja arī tavs izredzētais bija starp šiem atnācējiem! mums ļāva "uzsist basīti" ar lielajiem puikām. skaidrības labad jāmin, ka dārziņos dalījums klasēs vai vecākos skolēnos bija ļoti nosacīts - mazajā vidusskolā visi bija draugi, biedri un pat ģimenes.

un tā - stratēģija. ja gribas izrādīt draudzību, izbaudīt kādu acu kontaktu vai pēc groza sist "pieci", tad ar minkurausi ir jāspēlē vienā komandā. ja gribas netīšam pieskarties viņa rokai, vai -ak dies- paklupināt un nokrist kopā, tad jāizvēlas jau pieminētā minkurauša pretējā komanda. kas tik nav izdomāts, ne..?

ak!, un draudzības spēles ar mediņiem vai koreni, spēles starp dārziņu meiteņu komandām, spēles starp vidusskolu un pamatskolu, garie līdzjutēju soli, kliegšana un citu stundu bastošana, sporta dienas ar volejbolu, sarkanas rokas, tēja pie feldbergas (mūsu audzinātāja, sporta skolotāja), acu skati, lauzītas rokas, uzvaras un zaudējumi, prieki un asaras.
sporta zāle un muzikālā izglītība.

eh :)
dārziņos sporta zāle bija vissatikšanās centrs.