padarīt neko nevar, bet ieskaidrot sev, ka padarīt neko nevar, ir grūti. varbūt pat neiespējami.

vakar pirms gulētiešanas apēdu burciņu ķiršu kompota, spļāvu kauliņus laukā un lasīju disneja pasaku Skaistule un Briesmonis.
zem gultas tupēja nīče un grass.

es gribu klausīties lauri reiniku, ēst šokolādi, lasīt visas disneja grāmatas.
tā vietā - harmonijas konspekti, vāgners un lazdu riekti čaumalā.
jolka pa telefonu un neapsīkstoša trauksme.

popkorns ir mans draugs.

es gribu muldēt visu laiku. šodien laikam esmu uztaisījusi tāāādu telefonu rēķinu, ka par maz neliksies. man vajag runāties, runāties, un runāties. citādi nu galīgi neder. un jā - popkornu izrīt - vienā mierā!
un tas viss tikai tāpēc, ka kāds man atļāvās tik skaisti un saldi uzkrist virsū ar savu mīlu, vai nosacītu mīlu. ai, lai arī kāda tā nebūtu. tas viss tikai tāpēc, ka es - lūk! - esu jauka un nevaru tā ņemt un neuzklausīt cilvēku. vienalga, ka tas ir septiņos no rīta. tas viss tāpēc, ka man bail viņu satikt, tas viss tāpēc, ka man liekas, viņš mierīgi varētu iekāpt pa manu logu. tas viss tāpēc, ka viņš ir astoņus gadus vecāks, tas viss tāpēc, ka man tas nemaz nav vajadzīgs, tas viss tāpēc, ka es par to negribu domāt, bet domāju visu laiku.
tas viss tāpēc, ka man tiešām nav labi ar nerviem. psihoznaja baba, kā būtu teicis kāds mūsu labi zināms cilvēks. tas viss tāpēc, ka viņš ir pilsētas maiznieks, bet man pie sāniem jau ir princis.

tas viss tāpēc, ka es viņam vienkārši neticu.

iešu gulēt, jo man ir nospļauties. celšos naktī.

trīc rokas, nāk raudiens, prāts šaudās turpu šurpu, apetītes nekādas.
tāda bij' mana diena.
nezinu.