mani paņēma uz Tallinas festivālu, šodien atdevu notis konkursam, un tagad viss.
es varu atpūsties pat veselu vakaru! iešu ka nu uz riepnieku ielu 2 un stulbi blenzīšu kādu filmu. un tad izgulēšos, izgulēšos, izgulēšos. rīt celšos un sākšu visu no gala. nekas jau nebeidzas. tikai sabiezinās. kā ķīselis. upeņu, protams, jo tas tomēr visgaršīgākais. visbriesmīgākais ir piena - tāda bērnudārza trauma. :) nevarētu jau teikt, ka man bērnudārza laiks pārgājis. joprojām tepat lēkēju un stiepjos pēc atbalsta. un vakara pasaciņu man arī vajag. tā jau sanāk - visskaistāk ir tad, kad neizaugam. nepieaugam.
zābaki slapji un klumburēt pa sniegu, kas pilns ar sāli, negribas. būs jāņem lidmašīna. man viena papīra ir. es māku uz lidmašīnām uzrakstīt Kur Ir Mana Eglīte?.
es eju pēc.. pēc tā visa, kas pietrūkst arbūzam, ja viņam nav sēkliņu. nav un viss.
-a
upd// šis ir simtu pirmais žurnāla ieraksts. sanāk maza maza jubileja. :)
troksnis: alanisa morisete