jo tas, kas notika, tiešām ir traģiski.
bļeģ

Nu smieklīgi točna nav.
Bet tomēr man ir radies priekštats, kad žurnālistikas lauciņa cilvēkiem pirms kāda laiciņa nav bijis materiāla ar ko strādāt un tagad ir. Kā arī šis notikums tiek atspoguļots, jeb translēts tik uzkrītoši, ka pat neviļus cilvēkam nākas uzņemties atbildības sajūtu, nožēlu, skumjas un pārdzīvojumus par notikumu, ar kuru viņš patiesībā nav nemaz saistīts. Gluži kā hokeju skatoties vai dažiem labiem seriāliem sekojot līdzi katru dien'.
Piedod man mīļais cilvēk, bet es nezinu nevienu no paziņu loka, kurš būtu bijis nepareizajā vietā un nepareizajā laikā trāpījis todien, turklāt nekad nēesmu konkrēto ēku apmeklējis. Tā kā priekš manis un noteikti vēl lielai daļai ļautiņu šis notikums ir nu tā, interesting, but nothing serious.
Gluži tas pats, kā tā bildīšu sērija iekš feisbūkiem:"Liking isn't helping"

nē, es saprotu.
pati vakardien ierados mājās, man pateica, ka kaut kur kaut kāds jumts iebrucis, man bija "ok, whatever" un aizgāju uz savu istabu.
es arī saprotu, ka lielai daļai tomēr pohuj, lai gan nevajadzētu jau tā būt, bet dzīve mazlietiņ tomēr apstājās. Un nav jābrīnās, ja visur tas tiek tik uzkrītoši un skaļi atspoguļots, jo tas kinda tā arī ir. un tas notika tikai vakardien. tā kā turpmākās, nezinu, vēl trīs dienas droši vien liela daļa cilvēku par to runās. kas nebūs kūl, ir tas, ka šis tiks atgādināts droši vien vēl arī turpmākos pāris mēnešus, līdz uztaisīs visas pārbaudes un atradīs kādu vainīgo.

un vēl es saprotu, ka es salasījos, saskatījos ziņas un zinu, kā tas ir, kad kāds ģimenes loceklis nomirst, so es varu relate-ot.

un galu galā, es saprotu, ka tev nav tāda uzskata, bet man gan - viss visus ietekmē vai nu tiešā vai netiešā veidā.