16:17 - sapnis ne-sapnispunkts pievienojās punktam un auga arvien lielāks, veidojot kādu neizprotamu tēlupunkti tie patiesībā nemaz nebija punkti, bet tauriņu, mušu un sienāžu bari (jā, tiešām, arī sienāži lidoja) pie tam, tas viss notika tādā klusumā ne jau vienkārši klusi, bet Klusumā pilnīgā ne skaņas, tikai melns attēls, kas pamazām veidojās ai, tas nemaz nebija melns, bet tāds tumši zils no mušām, zaļš no sienāžiem un dzeltensarkans no taureņu raibeņiem un aug un aug saplaisāja pasaule ieplaisāja un pamazām sadalījās gabalos kā ledus virs upes paceļas viena puse, tad otra un atlūzt vietā atstājot tukšumu bet cilvēki panikā ķer un grābj, skrien tādi ar koferīšiem pēc lidojošām papīra lidmašīnām, līdz pārvēršas melnos putnos, kas satrauktos baros aizlido ir skumji, tik skumji, ka vairāk nespēju šķiet vēl mazliet un skumjas būs kļuvušas lielākas par mani, tik lielas, ka man būs jāizgaist, jo visu atvēlēto vietu būs aizņēmušas skumjas, bet es tikai saraujos mazāka, kniepadata jāglābjas iekšā tīri instinktīvi dzīvotgriba neļauj padoties nedrīkst, nav brīv' un nu meties priekā kā zāļu vannā domā par sauli un siltumu, par zaļu sūnu un smaržīgu gaisu es zinu, ka tā nav patiesība, bet uz mirkli izdodas noticēt Noticēt tā, ka sajūtu karstvīna elpu, sveci pie vaiga un cilvēku siltumu visapkārt tas ir tik reāls, dzīvs, taustāms gaisma piepilda mani tādu vieglu, kā ar hēliju baloniņu un nu varu pacelties gaisā un lidot augstu, augstu virpuļos zigzagā smaržu garaiņi kņudina degunu paceļas no krūzes, nozibina ačteles un spudūc galva kļūst gaisīga kā smaržu mākonis dungoju dziesmiņu par mākoņiem un aizvāciet savas adatas, gaiss tāpat ir par aukstu, lai tās ko spētu nodarīt viņa pasmaidīja un izplūda nesakarīgās frāzēs, kas pauda bezgalīgu prieku |