00:12 - ...lēni vērp miglu, lēni tu nācaizej projām un paņem to līdz negribu tevi šajā mājā lai aust saule, kad tevis nav klāt mutuļu mutuļiem veļas un smeļas ripuļu ripuļiem ausīs tev beras vārdi no manis pie tevis veras un garām slīd zvaigžņu putekļi uz skudru takas saules bērni sēro pie akas noslīcis mēness ūdens spainī iesim, bērni, nu tagad mainīt ūdenī mēnesi skalosim baltu gludu un tīru mākoņu lauku spaini piesiesim, lai neiet klejot dejosim dziesmu un smiesim dzeļot pilieni piena pūkaini maigi pilieni piena paliek uz vaiga notraus tos nost, lai nebojā krāsu sauc mani atkal par savu māsu ieelpo gaisu saldeni rūgto skābi, lai nejūt, nekož, lai rūsa pūt tik projām, projām no ceļa lai var skriet taisni pāri pa gaisu negaidi maisu, ķer slotu, nāc līdz esam mēs dzīvi, vēsi un tīri zili, zaļi, lillā un rozā pilieni pieci un esam ar brīvi bāli tev vaigi, jel neņem to krītu iedzer pienu un sajūti maizi iemal graudus pelēkos pelnos samal tos projām, lai nestāv te kaudzē atkal varēs tad kopā vākt graudu pie grauda, spalvu pie spalvas kaisīt vējā un dzenāt tam līdz smieties raibi, smieties skaļi un, lai neklīst veļi te iekšā un, lai var sajust dzīvi vēl priekšā, iekšā un ārā, pasaules malā, uz ceļa, šai bārā un putekļu dārzā neravē zāli, neēd to asnu laisti ar medu, sīrupu tīru atsijā cukuru, pārvērt par līmi pielīpi klāt un nelaid vaļā, audz tur tai vietā tai ceļa malā aiz līkā bērza un spurainās egles papīra zvaigznes saspraud tai matos taureņus plastmasas, vara stīpas stikla eņģelis noraugās vēsi saplēs to drumslās sīkās un smalkās iespraud meijas stabu galos aizdedz liesmu, lai sadeg garos puķu kātos kāršu rozes tulpes iezvana hiacintes ienes vienu manā logā nē, ne to, ej, zūdi rasā savāc ripas un saver diegā paņem mantiju, būsi rīts vakars, lai nestāv pat ne blakus nebūs vairs sastapt tev šo brāli bet ar māsu varēs diet nozagt saulei dzelteno krāsu iedegt to lāpās, lai spīd labi koši mokoši lēni satrūd pieši bet kvieši nav sēti, jāpļauj būs virši vainagu novij un galvā liek dadži sev atrod vietu jo labi āmrija tikai skābenes noēd skābenes noēd, bet skābe paliek un balē uz salmiem stiebri spraucas no zemes laukā ārā no zemes, laukā, laukā, bet māte neļauj un sabar dikti esiet kārtīgi, kautri un bikli, gaidiet savu laiku jūs visi nesit, esi maigs un cēls nelamā bērnu, neglaud tam galvu, nerausti bizes tik paej garām, viegli izjūtot maigo vēsmu noķer smaržu piņģerotā, ievelc dūmu un nelaid ārā tur tik salna pa zemi staigā ledu aizsedz mākoņi sprauni tikai tie nav kā viesuļi ļauni mango uzplaukst paprikas pākstī sviesta bumbiņa novīst zem cera gundega ievelk sev nāsī biti sirds tai ir laba un patur šo dikti līmē lapiņas pie pieres klejo apkārt un raksti uz sienas aizkrāso reklāmas lieliem burtiem apsedz ielas ar taureņu spārniem tā, lai neredz gružus un kārbas papūt un pasauc, lai nāk viņu draugi un, lai baznīcas torņos iet kāpties no augstuma taču viss labāk redzams galva reibst tikai no plašuma bailēm vari tu noiet pa nostieptu virvi vari tur kūleņot lēkāt un klupt tikai neskaties acīs man lūdzams savādāk nāksies no kauna tev krist nespēs tad piecelt vairs pat ne mēness varēsi mūžam tai alā mist pil pili liesma, šūpo uz vaiga ieaijā lēni, degoši silti silē ieliec un šūpo viegli bet ne jau mazo rāmo zēnu skraida apkārt tik nejauks skuķis uzvedas tā kā tīrākais suķis neliek miera annai un kārlim vienu met vannā, otru pār kārti lēkā apkārt kā varde kāda nesaka vārda, bet mēli tik rāda noķer, ja vari, ha, nespēsi gan guli vien patiltē, tev tur būs labi bet es skriešu kaijas tvarstīt pacelšos spārnos un lidošu prom šitas dīķis ir man par seklu gribu ko jaunu, dziļu un zvīļu tikai nedodiet man tās zīles kur lai liek to lērumu koka metiet tās projām un grābiet jaunas pametiet veļu žūstam uz auklas stājaties rindā skatīties sārtu tur sadegs putns, paliks tik pelni un, tas par augšāmcelšanos ir tikai pasakas iemet man ar sniega piku ieroc mani sniega kalnā tur būs labi, tur būs ledus balti gadi stinga miega |