Envija

Šorīt labi izsmējāmies:
Meituks atkal negrib celties, ģērbties, bet ir attipinājusi līdz mūsu gultai.
/Traģiskās lomas joprojām tiek spēlētas pēc pilnas programmas/
Apsēžas gultas vidū, ieslēdz sirēnu (lasīt - sāk raudāt, bet ar asarām), bet bišķ pārforsē un uznāk klepus. Pāris reizes paklepo un caur asarām saka: "Gri-i-i-i-b-u-u-u dze-e-ert!"
Es viņai saku - nu augšstāvā ir tikai ūdens, ej padzeries.
Šī pretī: "NĒ! Es gribu kaut ko stiprāku!"
... Nu mēs ar vīru sinhroni sākam mīļi piedāvāt, sak, ko tad, meitiņ, vēlies? Kādu šņabīti, aliņu, vīniņu???
Bērns apvainojās, bet vēl pēc brīža paskaidroja nesaprotošajiem vecākiem, ka tas stiprākais tač ir suliņa:D