|
Mar. 23rd, 2013|08:49 pm |
Es esmu iegruzīta.
Ja man prasa pie kādas denominācijas kristietība piederu, varu teikt - brāļu-reformātu draudze. Ja prasa pēc manas sirds bals, varu teikt, ka esmu Kristus sekotāja. Tik ļoti sāp sirds par to, ka kristietība daudziem ir afiša, vai kaut kādas klišejiskas vērtības, kas pat netiek reflektētas. Zinu tikai to, ka ja man kāds dara pāri, vispirms viņš dara pāri Kristum. Tas ir mierinājums, ka vismaz zinu, ka Svētais Gars nevar tikt ierobežots. Bet kāda velna pēc tik daudzi kristieši, teologi cenšas ierobežot Svēto Garu. Kā var runāt par to, ka kāds ir labāk kristietis, nekā cits. Kā var pateikt, ka cilvēks, kurš nav kristietis, ir sliktāks par kristieti?
Man tik ļoti gribas, lai būtu vairāk tādi kristieši kā daži, ko pazīstu. Es pati neesmu laba kristiete, bet draudzene, kas apgalvo, ka ir ateiste, ir labākais kristieša paraugs. Es saprotu, ko viņa domā ar to, ka mūsdienu kristietība ir ateisms. Ka mēs teiktsim, ka neticam Dievam un tad vismaz kā kristieši neliekuļosim. Mēs ticam, taču ne tā kā gribētu Baznīca. Jaunākā gadu gājuma kristieši dēļ visas internacionālās vides, dēl tā, ka pieejama visa pasaule caur internetu, dēļ tā, ka mūsu bagāža ietver tik daudzas cilvēktiesību apspiešanas un brīvības iegūšanas, mēs spējam būt tuvāk Kristum nekā jebkura cita paaudze. Un tas dod to, ka nespēju noraidīt cilvēku, sakot, ka viņš neievērojot kkādus Baznīcas likumus, ir sliktāks. Es vispār nesaprotu, ko gribu pateikt, bet paliek vieglāk.
Liekas, ka esot starp tik daudziem kristiešiem, tu esi kā citplanētietis, jo viņi liekas tik dīvaini, tik augstprātīgi savā klišejā. It kā kristietība dotu paaugstinājumu kā aristokrātiem. Bet reāli mums būtu jābūt tiem, kas sevi pazemina, kļūst par kalpiem, nevis kungiem. Kāpēc tā?
Es gribu sapurināt tos vietsēžus un teikt, ka vēl nekas nav galā, ka nepietiek ar ētiku, kultūru utt, lai teiktu, ka nu mēs visi esam kristieši. Ir tik daudzas problēmas, piemēram, ekoteoloģijas laukā. Vai teologam nebūtu jācīnās par to, lai valda mīlestība un cieņa pat pret koku sētā, nevis jāsēž un tik jāraksta referāti par gudriem terminiem?
Es neticu savai fakultātei kā noderīgai instancei sabiedrībā. Neviens neko negrib darīt, visi grib atzinību un uzslavas, citiem tas pat sanāk, smaidot sejā un melojot tik liekulīgi, cik vien iespējams. Šodien bija baznīcā talka, tik aicināti daudzi, praktiski - publiski visi, kas grib. Es aizgāju un izrādās, ka atnākuši ir tikai - pasākuma organizētājs. viens pats ķibina. Beigās bijām 4 cilvēki. Mēs vieni paši cenšamies šrubēt un bubēt, pārveidot baznīcu par dzīvu organismu. Bet pat tad neviens netsaucās. Kā tas iznāk? Draudzē jājūtas kā mājās, nevis vietā, kur aizeju 1x nedēlā ķekša pēc, jo - es taču esmu kristietis. Un tad viss spīd un laistās palēnām, bet beigās atnāk publikas zelta mute, pasmaida un saka - nu redz kā mēs te pastrādāām un pasakās visiem par komplimentiem par labo darbu. Wut? Mani mneuztrauc uzslava, nekad neesmu bijusi sabiedrisks cilvēks, tāpēc esmu apkopēja, bet pārdevējas darbā jutos kā ellē. Mani uztrauc tie "kristieši" kuriem nepastāv kkas līdzīgs sirdsapziņai jeb paš-refleksijai. Tas taču ir tik saprotami, ka skatamies paši uz sevi kritiski, tā spējot redzēt savas vājības un tā uzlabojot savu darbību.
Ai, pilnīgi nesaprotu jēgu, bet vismaz palika vieglāk.
Es esmu Jēzus Kristus sekotāja. Un viņš dejoja un smējās un deva Svēto Garu visiem, kas to patiešām vēlējās un mēs jautājam: vai tu atsaki visam ļaunajam un visam, kas saceļas pret Dievu? Vai mēs to daram? |
|