| Un tā tās dienas iet |
[May. 13th, 2012|12:20 am] |
| [ | mood |
| |  cold | ] |
| [ | music |
| | Junior Kelly - Rasta Should Be Deeper | ] |
Izgāšanās eksāmenā.
Bet par to nav stāsts, tas tik kārtējais trakums, kas liedz iegūt grādu. Vienmēr ir cits ceļš.
Un zin kā, es jūtos vientuļa. Ne jau tā, ka nejustu Kristu. Tas man ir. Un daži saka - tas arī viss, ko vajag. Jā, tā tas ir. Bet ne šajā pasaulē. Šeit mēs esam, jo mērķis ir izdzīvot šo mūžību ar tās dotajiem līdzekļiem. Mācīties pazemību miesas smagumā un brīvību prāta bezgalībā. Ja jau pietiktu ar Kristu, tad būtu citur. Bet mēs esam šeit un mums vajag kādu, kas palīdz. Tādu pašu būtni, kas saprot un padod roku gan priekos, gan bēdās. Pārsvarā roku padodam priekos. Bēdās katram jādod sev otra sava roka. Tas, kas mūs tur vispār dzīvus, ir Kristus. Taču vajag kādu, kas tur mūs šeit dzīvus. Ne tā kā elpojošus ar sirdspukstiem, jo ir cilvēki, kas elpo, bet nedzīvo - staigājošie zombiji, anorektiķes un grāmatu tārpi. Lai gan neesmu, lai sodītu, esmu visi tie trīs reizē un arī reizē nekas. Tas domāts kā... DZĪVUS!!! Caur cilvēkiem mēs redzam Kristu un viņa darbus, īstā cilvēka būtību. Mums vajag citos redzēt Kristu, lai paši spētu tādi būt. Un to izdarīt ir grūti, jo visbiežāk otrā redzam briesmoņus, nodevējus, liekuļus, maukas un meļus. Un, diez ko gan citu redzēja farizeji vai naidīgie jūdi Kristū? Es teiktu, ka to pašu. Bet tā taču nebija, nu, ne man.
Un man bija cilvēks, kurā redzēju Kristu. Ne jau viņš bija Kristus, bet viņā Viņš bija. Ir jau arī tagad, tikai tagad šis Kristus negrib būt man par palīgu, piemēru un rokas devēju dzīvē. Grūti tā... pēkšņi palikt vienam uz kalniņa. Tie jau ir tie līdzekļi šajā pasaulē, ar kuriem jāmācās apieties. Tie ir cilvēki, viņu sirdis un mīlestība viņos. Tik viegli ir pazaudēt ticību cilvēkā un mīlestību pret kādu. Un tik grūti ir atrast kādu citu. Es uzskatu, ka kopienā palīdz viens otram visi, bet tā pa īstam katram ir tikai viens piemērs, kuru jākopj un jālutina visu mūžu. Es savu dārziņu, viņu, sagānīju, izbradāju un vispār sačakarēju. Kā man tas gadījās? Esmu slikta dārzniece laikam. Tiešām briesmone. Un, man bail, ka tas dārzs vairs negrib manu rokas pieskārienu. Bet es neko nevaru padarīt, ka joprojām tur redzu to pašu jauko, saulaino un auglīgo zemi. Es nevaru beigt mīlēt tā vienkārši. Tā ir mana mūža garuma dobīte, rokas, kas vajadzīga visu mūžu. Bet tā roka vairs nestiepjās pretī un es esmu vainīga. Un gribot negribot ir jālūdz piedošana visiem svētajiem un Kristum, ka cūkoju viņa milzīgo upuri - piedošanu un mīlestību jebkurā situācijā. Man vēl daudz jāmācās, bet tas neatdos viņa roku. Tas tikai ar vien vairāk liks saprast, cik ļoti drausmīga biju un kā gribētu to mainīt.
Dievs, lūdzu, piedod par visu slikto, ko esmu darījusi. Par visu to, ko vajadzēja, bet neizdarīju, nepateicu un neredzēju. Un piedod par visu labo, ko neievēroju un nesapratu, ko ignorēju un sabojāju.
Un tā es mācos pazemību.. tikai caur zaudējumu. Sāpīgi un uz visu mūžu.
Es ļoti gribu to silto roku atpakaļ. Un tos rītus, kad pamostoties blakus ir viņš un viņa atvērtā muta krācot. Tādas lietas neievēro, kad ir. Tik klišejiski, bet patiesi. Es to ļoti gribu atkal un tas pietrūkst. Visi tie jaukie ikdienas sīkumi.
Bahhhh, tāpēc jūtos viena.
Nu tā, viss. Smagums, kas bija uz pleciem... ir turpat un paliks. :)
Šī pasaule nu dien nav slikta, tā arī nav laba. Drīzāk neitrāla. Atkarīgs kā to izmanto mūsu dvēsele. Tas tā, Plotīns.
P.S. Dziesmaaa |
|
|
calm
contemplative