|
Jul. 8th, 2013|11:16 pm |
Man māte ir ļaunākais cilvēks pasaulē..
Kā var teikt manai vecai mammai tādas lietas, ka viņa ir vainīga pie visa, kas ar māti slikts ir noticis. Un ka mēs ar māsām esam vecai mammai krusts uz kakla.. Man dažkārt liekas, ka tās sajūtas, kas man ir pret māti, ir naids. Bļāviens, es neliku viņai mani dzemdēt.Un manas 2 māsa arī nē. Ja viņai nebija drosme mūs audzināt, tad kāpēc viņa nosoda veco mammu, kas to izdarīja?! Vēl pie tam, viņai tūlīt būs 80 gadi bet viņa joprojām audzina manu mazo māsu, mana vecā mamma. Tik stipru cilvēku neesmu savbā mūžā vēl satikusi! Es tā jau visu apzināto vecumu jutos vainīga, ka esmu piedzimusi mātei, ka manis dēl viņai dzīve sūdīga.. Bet es neesmu krusts vecai mammai uz kakla, viņa man to teica un es viņai ticu! Viņa ir mīlestības un labestības iemiesojums. Viss labais, kas man ir, man ir no viņas.. Pati māte dzīvoja gadiem uz kakla manai vecai mammai, kā viņai nav kauna, ne pateicības, ne cieņas!? Vnk nav spēka censties visu laiku radīt labas emocijas pret māti. To nav, vnk nav, es viņu nejūtu kā māti. Laimīgākās atmiņas no bērnības man ir ar veco mammu un patēvu un māsām. Māti es vnk neatceros.. nav atmiņmas. Bļēg, tik sapists tas viss. |
|