Šodien likās, ka viss ir galīgākajā dirsā. Biju jau uz trešo terapijas procedūru, bet rokas pirksti tāpat paliek nejūtīgi. Neņemot vērā, ka par krimināllietas izmeklēšanas procesiem neko nevaru uzzināt, ka man piespriestais tiesas lēmums par sīko huligānismu vēl joprojām nav pārsūdzēts un jūdzos nost sakarā ar neziņu par savu veselības stāvokli…
(Neiroloģe Benita izteica iespēju, ka spriežot pēc simptomiem, varu iedzīvoties krītamajā kaitē. Viņa nosūtīja mani uz encefalogrāfisko izmeklēšanu, bet reģistratūrā pateica, ka vajadzīgā ārste aizgājusi atvaļinājumā. Tādad pieraksts man ir tikai uz 8. septembri. Izrakstītais «Piracetāms» sen jau kā beidzies, kaut kā spēcīgāko sāpju brīžos iztieku ar «Ibumetīnu», un ja galīgi nervoza palieku, vēl ir kāda «Fenibuta» ripa.)
Vēl pie tā visa jau kādas 10 dienas nekur nevaru atrast pasi. Tas nozīmē, ka nu pavisam ir dirsā! Atnācu vakarā mājās, nometu somu un sāku no bezpalīdzības raudāt. UN KĀPĒC TIEŠI AR MANI TĀ VIENMĒR NOTIEK?
Tad Anete uzrakstīja īsziņu, ka vajadzētu dzert. No sākuma jau negribējās, bet tas tomēr mani iepriecināja :)))

Sāku kaut ko domāt par bezpalīdzības situācijām un atcerējos kādu Austrumu ezotērisko līdzību:

Ticība un Neticība
Krišna sēdēja savā namā pie galda. Viņa karaliene Rakmini pasniedza ēdienus. Pēkšņi Krišna atstūma šķīvi, piecēlās un caur dārzu izskrēja uz ielas. Rakmini satraucās un skrēja viņam pakaļ. Pusceļā viņa sastapās ar Krišnu, kurš atgriezās mājās.
Ienācis mājā, viņš apsēdās pie galda un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja maltīti. Rakmini satraukti viņam jautāja: «Kas noticis? Kāpēc tu tik negaidīti pārtrauci pusdienot un izskrēji uz ielas?»
Krišna atbildēja: «Es sajutu, ka vienam no maniem skolniekiem vajadzīga palīdzība, visa viņa būtība mani pievilka. Viņu bija aplenkuši ciemata iedzīvotāji, kuri to dažādi apvainoja un apmētāja ar akmeņiem. Taču viņš neaizsargāts stāvēja un lūdza.»
Rakmini izbrīnīta jautāja:
«Tad kāpēc gan tu negāji viņam palīgā, bet pusceļā griezies atpakaļ?»
Krišna atbildēja:
«Sākumā, kamēr viņš neaizsargāts stāvēja ļaužu priekšā, kuri viņam draudēja, visa Esamība bija gatava viņu sargāt, taču, kad viņš neizturēja un pacēla akmeni, lai aizsargātos, es sapratu, ka viņš ir izlēmis paļauties uz saviem spēkiem.»

Iedomājos, ka es taču neko ar savu stresošanu nevaru panākt – jāļauj situācijai vienkārši notikt… Nomierinājos un taisījos ar Aneti iedzert... un netīšām atradu savu pasi… :)))