"Iededz, Dieviņ, vakarzvaigzni

Zemes dēls uz mājām iet"

Tā mēs sedējām aukstumā pie Pēterīša pieminekļa, kuru bijām jau apgrābuši no lapām un sakopuši, dzērām stiprināto vīnu Agdamu un spriedām par nāvi. Viņi abi gribēja, lai viņus sadedzina, un kad Peksis teica, ka grib, lai viņu izkaisa Vecrīgā, viņi prasīja manu viedokli, ko es gribu, kad miršu. Es jau varētu daudz domāt un teikt..., bet es apskāvu Daini un Peksi un teicu: "Draugi, es NEKAD, NEKAD nemiršu!"