Pēdējos gados arvien vairāk tiek lietoti tādi vārdi kā "globālā sasilšana", "silumnīcas efekts" , "saules aktivitāte" un "magnētiskās vētras". Televīzijas ziņās gandrīz par ikdienišķu kļuvusi informācija par kataklizmām visā pasaulē - te plūdi, te vulkāna izvirdumi un zemestrīces. Vietai un laikam neraksturīgi laika apstākļi jau ir sākušies - vasarā Dienviedāfrikā un Spānijā uzsnidzis sniegs! Turklāt pagājušajā vasarā arī Latvijā fiksēts karstuma rekords. Internets un prese ir pārblīvēti ar Nostradamusa un citu gaišreģu interpretācijām par Zemes gaidāmajām klimatiskajām izmaiņām. Protams, klimats pasaulē ir mainījies vienmēr dabisku faktoru ietekmē, bet vēl nekad, vismaz mums zināmajā vēsturē, cilvēki nav tik ļoti piesārņojuši pasauli, ka Zemes atmosfēras slānis nespēj mūs pilnībā aizsargāt no ārpuszemes negatīvajiem faktoriem. Daži zinātnieki uzskata, ka cilvēka ietekme uz klimata izmaiņām nav liela, visu vainu "noveļot" uz kosmisko starojumu. Lai nu kā, bet kārtējā trešā medicīniskā laika prognoze, ko radot saules aktivizācija, liek arī man ķert ar roku pie sirds un padomāt, padomāt…

Kosmiskais starojums - daļiņu plūsma, kas krīt uz Zemes no kosmiskās telpas. Primārais k.s. nonāk līdz Zemes atmosfērai un tajā galvenokārt ir protoni un  daļiņas. Sekundāro k.s. izraisa primārā k.s. mojiedarbība ar atmosfērā ietilpstošo vielu molekulām. Starojuma nokļūšanu uz Zemes ietekmē tās magnētiskais lauks.

Tagad Zemi salīdzina ar ābolu, kurš sācis pūt. Puvuma baktērijas nekontrolēti pārņem visu ābolu un, kad tad kļuvis dzīvei nederīgs, mirst arī pašas. Tikai baktēriju vietā varam izrādīties mēs paši. Es uzskatu, ka kosmiskā starojuma aktivizēšanās ir ļoti lielā mērā atkarīga no cilvēces darbības. Gandrīz visā Zemes civilizācijas attīstības gaitā, izņemot pēdējos simts gadus, cilvēka darbība uz Zemes nav būtiski spējusi ietekmēt Zemeslodes, atmosfēras, okeānu un biosfēras globālos parametrus. Pašlaik cilvēka darbības pēdas uz Zemes nav iespējams neieraudzīt. Ja vēl tikai 15. vai pat 16. gadsimtā būtu bijis iespējams pavizināties lidmašīnā virs Eiropas, aina būtu aptuveni tāda pati kā mūsdienās lidojot virs Sibīrijas taigas. Un arī Sahāras tuksnesis lielā mērā ir cilvēka darbības rezultāts.

Runa ir par stratosfērā, 12 - 45 km augstumā esošo ozonu (molekula, sastāvoša no trīs skābekļa atomiem), kurā tiek absorbēta lielākā daļa Saules ultravioletā starojuma. Ozons atmosfērā rodas un arī sabrūk dažādu dabisku procesu rezultātā, līdz šim gan ozona rašanās, gan noārdīšanās atradās līdzsvarā, nodrošinot atmosfērā pietiekošu tā daudzumu, lai pasargātu Zemes dzīvību no pārmērīga ultravioletā starojuma. Diemžēl dažas no ķīmiskajām vielām, kuras izdalās cilvēka industriālās darbības rezultātā, nokļūstot atmosfērā veicina, ozona sadalīšanos. Pirms 10 gadiem Riodežaneiro pasaules valstu apspriedē beidzot arī politiķi sāka runāt par bīstamām izmaiņām Dabā, par nepieciešamību vismaz saglabāt esošo stāvokli. Saskaņā ar ANO pētījumu programmas rezultātiem kopš 1970.gada ogļskābās gāzes daudzums atmosfērā ir pieaudzis par 31%. Tik daudz šīs gāzes atmosfērā nav bijis pēdējos 420 tūkstošos, bet varbūt par 20 miljonos gadu. Apmēram trīs ceturtdaļas šī daudzuma ir radies rūpnīcu un katlumāju kurtuvēs, iekšdedzes dzinējos sadegot dažādiem kurināmā veidiem. Pārējais - sakarā ar cilvēka lauksaimniecisko darbību, galvenokārt mežu izciršanu un purvu iznīcināšanu. Ogļskābajai gāzei piemīt visai "nelāga" īpašība - spēja laist cauri redzamo gaismu, kuras veidā Zeme saņem lielāko daļu Saules enerģijas, un tajā pašā laikā aizturēt infrasarkano, kuru izstaro Saules sakarsētā mūsu planētas virsma. Līdz ar to siltuma plūsma vairs neaiziet kosmiskajā telpā, kā līdz šim, bet gan silda Zemes atmosfēru.

Pirmkārt, okeāna ūdeņu sasilšana iedarbojas nāvējoši uz tajos dzīvojošo planktonu, kas izrādās ir galvenās (ne Brazīlijas mūžameži) ogļskābās gāzes pārstrādātājs skābeklī. Līdz šim okeāns ir izšķīdinājis lielu daļu uz Zemes esošās ogļskābās gāzes daudzumu. Palielinoties ūdens temperatūrai, šķīdība samazinās un ogļskābā gāze, kas izdalās, vēl pastiprina "siltumnīcas efektu". ANO pētījumi parāda, ka, ja mēs neko nemainīsim savā darbībā, nākamajos simts gados pasaules vidējā temperatūra var pieaugt par kādiem pieciem grādiem (pagājušajā gadsimtā vidējā temperatūra pieaugusi par 0,6o C). Tas izraisīs ledāju kušanu, un okeāna līmenis var ievērojami paaugstināties (6 - 9 - 12m). XX gadsimtā ūdens līmenis jau IR cēlies par kādiem 15 centimetriem. Pieaugot temperatūrai, pieaug arī ūdens iztvaikošana, līdz ar to palielinās nokrišņu daudzums un plūdu briesmas. Jau pie 6m okeāna līmeņa paaugstināšanās izmainīsies krasta līnija - daudzviet zem ūdens nonāks biezi apdzīvotās vietas, pilsētas okeānu krastā un lielu upju auglīgās deltas. Arī Rīgas teritorija tad izmainīsies. Šī brīdinājumu karte publicēta ANO materiālos 1995.gadā ar secinājumu, ka vismaz 100 miljoni cilvēku drīz (nav zināms - kad) zaudēs dzīves vietas, iztikas iespējas, un ANO būs jāuzņemas lielas rūpes.

Saules starojuma siltumu saista zaļie augi un to pārvērš vērtīgos produktos, bet augi paši pat nesakarst. Turpretī nedzīvā augsne visu Saules siltumu uzņem, sasildot gaisu virs tās. Mūsu platuma grādos katrs zemes kvadrātmetrs uztver ap 1 kW Saules enerģijas saulainā laikā - t.i. dienā "saražojot" līdz 10 kWst enerģijas gaisa sakarsēšanai. Latvijā ir 54 000 ha nedzīvu kūdras purvu, kas ir 540 000 000m2 Saules siltuma uzkrājējs. Šeit uztverto siltumu daļēji izmanto kūdra, sadaloties ķīmiskos elementos, izdalot no 1 hektāra vairākas tonnas ogļskābās gāzes un 250 reižu kaitīgāko slāpekļa oksīdu. 2002.gadā katrs hektārs nedzīvā purva iztvaicēja gaisā ap 5000m3 ūdens, kas pastiprināti nolija Rietumeiropā. Pasaules purvu pētnieki zinātnieki ir pievērsuši vērību tam, ka exPSRS teritorijā ir ārkārtīgi lielas platības ar nedzīviem purviem, kuri izdala siltumu un gāzes (konstatēts arī no Zemes satelītiem). Taču zinātnieku un zemnieku ideju - iekultivēt nedzīvos purvus - valsts neatbalsta…

Japānas pilsētā Kioto pirms 3 gadiem pasaules valstis it kā vienojās par ogļskābās gāzes izmešu samazināšanu. Protams, ASV zinātniekiem ir izdevīgi uzskatīt, ka, piemēram, …cilvēka ietekme uz klimatu nav liela. Ja izmaiņas klimatā radītu cilvēka darbība, temperatūras kāpums būtu novērojams gan un zemes virsmas, gan arī visā atmosfērā… Šie apgalvojumi ir kalpojuši par vienu no argumentiem Amerikas Savienotajām Valstīm - lielākajām industriālās ogļskābās gāzes ražotājām, lai nepievienotos Kioto līgumam. ASV prezidents pat paziņoja, ka nevarot atļauties samazināt kaitīgo izmešu skaitu atmosfērā. Dzīvošana pēc principa "pēc mums kaut vai plūdi" var novest pie tā, ka šie plūdi pienāks daudz ātrāk nekā mums to gribētos.

Manuprāt, zināšanas par kosmisko starojumu un tā ietekmi uz klimata izmaiņām var palīdzēt cilvēkiem racionāli domāt par savu nākotni un veikt kādus pasākumus, lai nodrošinātu atmosfērā pietiekamu ozona daudzumu, kas spētu mūs pasargāt no kosmiskā starojuma. Piemēram, piramīdu pētnieki ir atklājuši, ka virs piramīdām (un prizmām vispār) atjaunojas ozona slānis. Piramīdu izgatavošana (pat maza formāta) būtu viens no risinājumiem ozona slāņa atjaunošanai virs Poliem. Arī ar valsts ieinteresētību zemnieki varētu iekultivēt Latvijas nedzīvos kūdras purvus, kur audzēt lielogu dzērvenes un trīsdesmitajos gados tik izplatītās kaņepes -šķiedras iegūšanai. Fizikā daudz jaunu atziņu iegūts, izmantojot Zemes mākslīgos pavadoņus un raķetes. Tagad mums nevajag tīties baltos palagos un uz tiltiem gaidīt pasaules galu, bet gan izmantot savas zināšanas globālu katastrofu novēršanai.



Izmantotā literatūra:

1. B.Rolovs - "Par fiziku un fiziķiem" , 276.lpp.Rīga, ZINĀTNE, 1989.g.

2. Lauku Avīzes tematiskā avīze - "Astroloģijas un Astronomijas Avīze",
58.-59.lpp. A/S LAUKU AVĪZE, 2002.g.

3. Laikraksts "Zintnieks" nr1. '145', 16.-17.lpp. SIA ZINTNIEKS 2003.g.