11.12 bijaam atkal pie juuras, panesaas skumjas un fraazes galvaa. pierakstiiju.

Nav vietas greizsirdiibai tur,
Kur juura satiekas ar zemi.
Jo krasts ir diveejaads -
Kur beidzas viens,
Tur otram saakums.
Ik vilnis zemei tuvojaas
Lai atkal juuraa atgrieztos,
Un taadaa naivaa vienkaarshiibaa
Tie vienmeer kopaa paliktos.

Jo krasts ir viens,
Tas pieder abiem -
Gan koki zemee sakñotie,
Gan juuraa kugju masti.

Tik, zakji, kaa ar mums?
Ja tik daudz vietas egoismam,
Tad kuram pieder muusu krasti?