Cik dīvaini... Cilvēki esot sociāli dzīvnieki ar vajadzību kontaktēties un uzturēties sev līdzīgo būtņu barā. Bieži esmu domājusi, kas nosaka mūsu izvēli attiecībā uz draugiem; ģimeni, kurā piedzimt; laiku un vietu, kurā dzīvot.
Kad strādāju Zintniekā, uz daudziem jautājumiem, kā nu mācēja, atbildēja dažādi dziednieki. Tagad ļoti pietrūkst Rolanda Bērziņa pamācību un ieteikumu, pēdējo reizi viņš man teica, ka aurā esot parāk daudz violetās krāsas... Bet ko es varu darīt, ja man visu gribas izzināt dziļāk, ne tik vien redzamās pasaules robežās? Katrā gadījumā, zinu, ka no ikviena cilvēka, ko sastopu, varu ko mācīties. It visam ir kāda jēga un nozīme, nerunājot jau par visādām karmām un reinkarnācijām.
Reiz kādā pasākumā sajutu, ka jāpaskatās uz ieejas durvīm. Tajā brīdī pa tām ienāca kāds vīrietis, tā ap 40 gadu vecs. Nez' no kurienes galvā pazibēja doma - Tas ir VIŅŠ! Samulsu pati no sevis, aizgriezos prom un drebošām rokām paķēru no galda glāzīti ar brendiju, ko vienā mirklī iztukšoju kā traka! Pēc pāris minūtēm kāds pieskārās manam plecam un pajautāja vai pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs. Izrādās viņš interesējās par astroloģiju (tieši tāpat kā es). Vakara gaitā noskaidrojās patiešām ļoti daudz daudz sakritību un līdzību mūsu interesēs un dzīvē. (..............) Tā vakara iespaidā nākamajā dienā sarakstīju dzejoli "Tik tuvu un reizē tālu..."
....pēc pāris nedēļām bija izveidojusies kaut kāda īpaša saikne, šķiet, ka sapratāmies gandrīz telepātiski. Kādā vakarā turēju viņa galvu klēpī un glāstīju viņa matus, kad pēkšņi kaut ko aizdomājos par indiāņiem, ugunskuriem, saceltiem vigvamiem. Acu priekšā iznira aina, kurā esmu indiāņu sieviete, kas tur rokās savu dēlu, apkārt skrailelē suņi, vēroju ugunskuru. Pēkšni viņš pacēla galvu un ierunājās: "Tik dīvaina sajūta, kad tu man tā matus glāsti. Tk patīkami... hmmm... mātišķi. Sen neesmu tā juties. Laikam iepriekšējā dzīvē esam bijuši indiāņi, tu man ar to asociējies." Lieki piebilst, ka gandrīz zaudēju valodu no pārsteiguma. Citās reizēs jau bija pierasts, kad no attāluma jutu brīžus, kad viņam iet slikti un zvanīju. Vai nu es viņš ierunājās par to, ko otrs tajā brīdī domāja. Pēc šķiršanās, protams, briesmīgi briesmīgi pārdzīvoju. Arvien vairāk likās, ka mūsu attiecībās viņu biju uzskatījusi vairāk kā savu bērnu, nevis mīļoto vīrieti. Bet arī viņš ir tikai cilvēks no "kaut kādas" pagātnes, kuru vajadzēja satikt un "kaut kādas lietas" nokārtot. Šķiet, ka abi esam to veikmīgi izdarījuši.
Un neviens man neiestāstīs, ka astroloģija, ezotērika un reinkarnācija ir galīgas muļķības.
Visspilgtākais piemērs ir kāds dziednieks - Fon Dorks. Viņš apgalvoja, ka dzeju rakstīt esmu sākusi jau iepriekšējā dzīvē. Uzstāja, ka man šajā dzīvē obligāti jāsatiek kāda sieviete, ar kuru bija gatavs iepazīstināt. Pagāja kāds laiks un es to sievieti iepazinu. Protams, ka manā dzīvē viņai bija ļoti liela loma, pat lielāka kā man pašai. Kādreiz uzrakstīšu arī par to...
Tādēļ ikvienu cilvēku, ko satieku uzskatu par ko īpašu. Vai tas būtu kāds uzpūtīgs biezo dēliņš, vai Vecrīgas bomzis - man viņš ir tikai CILVĒKS. Pat ja neizprotu viņa rīcību vai pilnīgi nepieņemu uzskatus, mēģinu izprast - KĀDĒĻ esam tikušies?

Šodien likās, ka viss ir galīgākajā dirsā. Biju jau uz trešo terapijas procedūru, bet rokas pirksti tāpat paliek nejūtīgi. Neņemot vērā, ka par krimināllietas izmeklēšanas procesiem neko nevaru uzzināt, ka man piespriestais tiesas lēmums par sīko huligānismu vēl joprojām nav pārsūdzēts un jūdzos nost sakarā ar neziņu par savu veselības stāvokli…
(Neiroloģe Benita izteica iespēju, ka spriežot pēc simptomiem, varu iedzīvoties krītamajā kaitē. Viņa nosūtīja mani uz encefalogrāfisko izmeklēšanu, bet reģistratūrā pateica, ka vajadzīgā ārste aizgājusi atvaļinājumā. Tādad pieraksts man ir tikai uz 8. septembri. Izrakstītais «Piracetāms» sen jau kā beidzies, kaut kā spēcīgāko sāpju brīžos iztieku ar «Ibumetīnu», un ja galīgi nervoza palieku, vēl ir kāda «Fenibuta» ripa.)
Vēl pie tā visa jau kādas 10 dienas nekur nevaru atrast pasi. Tas nozīmē, ka nu pavisam ir dirsā! Atnācu vakarā mājās, nometu somu un sāku no bezpalīdzības raudāt. UN KĀPĒC TIEŠI AR MANI TĀ VIENMĒR NOTIEK?
Tad Anete uzrakstīja īsziņu, ka vajadzētu dzert. No sākuma jau negribējās, bet tas tomēr mani iepriecināja :)))

Sāku kaut ko domāt par bezpalīdzības situācijām un atcerējos kādu Austrumu ezotērisko līdzību:

Ticība un Neticība
Krišna sēdēja savā namā pie galda. Viņa karaliene Rakmini pasniedza ēdienus. Pēkšņi Krišna atstūma šķīvi, piecēlās un caur dārzu izskrēja uz ielas. Rakmini satraucās un skrēja viņam pakaļ. Pusceļā viņa sastapās ar Krišnu, kurš atgriezās mājās.
Ienācis mājā, viņš apsēdās pie galda un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja maltīti. Rakmini satraukti viņam jautāja: «Kas noticis? Kāpēc tu tik negaidīti pārtrauci pusdienot un izskrēji uz ielas?»
Krišna atbildēja: «Es sajutu, ka vienam no maniem skolniekiem vajadzīga palīdzība, visa viņa būtība mani pievilka. Viņu bija aplenkuši ciemata iedzīvotāji, kuri to dažādi apvainoja un apmētāja ar akmeņiem. Taču viņš neaizsargāts stāvēja un lūdza.»
Rakmini izbrīnīta jautāja:
«Tad kāpēc gan tu negāji viņam palīgā, bet pusceļā griezies atpakaļ?»
Krišna atbildēja:
«Sākumā, kamēr viņš neaizsargāts stāvēja ļaužu priekšā, kuri viņam draudēja, visa Esamība bija gatava viņu sargāt, taču, kad viņš neizturēja un pacēla akmeni, lai aizsargātos, es sapratu, ka viņš ir izlēmis paļauties uz saviem spēkiem.»

Iedomājos, ka es taču neko ar savu stresošanu nevaru panākt – jāļauj situācijai vienkārši notikt… Nomierinājos un taisījos ar Aneti iedzert... un netīšām atradu savu pasi… :)))